Satikt cilvēku, kura dzīve bijusi citādāka, nekā ierasts, ir veiksme. Runāties ar viņu, izprast unikālo dzīvotprieku, kur citam nolaistos rokas – tas man bija dots, strādājot aprūpes namā. Apmēram mēnesi līdz savai aiziešanai Maiga bija mūsu aprūpējamā, un žēl, ka neizdevās pagarināt viņas dzīvi, un dzīvot viņai ļoti gribējās, neskatoties uz sūro likteni. Lūk, ko viņa pastāstīja:
“Piedzimu pirms 72 gadiem jaukā ģimenē kā vienīgais bērns. Līdz 15 gadu vecumam paspēju pabeigt pamatskolu, un tad mana dzīve sagriezās ne pa jokam. Saslimu ar poliomielītu. Laikam Latvijā biju pēdējā, kas ar šo slimību slimoja, jo drīz bērnus sāka potēt ar dražejām un nekas tāds, kas bija noticis ar mani, vairs nesekoja. Man palika pilnīgi paralizētas abas rokas. Varēju staigāt, lasīt, runāt, bet roku man, kā tās pieņemts saprast, nebija. Tās vienkārši kā pletnes karājās pie pleciem, pat paduses man nestrādāja, un tur es neko nevarēju darīt. Tā kā biju beigusi pamatskolu un mācēju arī rakstīt, iemanījos to darīt ar muti. Kādi tik man nav bijuši rakstīšanas palīglīdzekļi: parastie zīmulīši apmēram 5 cm gari. Zīmulīšiem uzmauca bērnu knupīšus, lai netraumētos priekšzobi, un rakstīju, kad vajadzēja, trenējos, cik spēdama. Neskatoties uz pašas izdomāto aprīkojumu, mani zobi nodila un vēlāk centos rakstīt mazāk. Ēdu es visu mūžu kā sunītis – no trauciņa laizot. Mēle man bija trenēta, varu izlaizīt bļodiņu, kamēr vai sausa… Skats, protams, nav nekāds estētiskais!
Esmu sabijusi visādās sanatorijās, ārstēta, un cerības mijušās ar izmisumu. Kad man bija iestājies lielais “mīlestības vecums”, vienā no sanatorijām sadraudzējos ar puisi, kuram nebija kāju. Nu mums par abiem bija viss kā citiem cilvēkiem. Tomēr mēs nepiedzīvojām dažādu iemeslu dēļ ģimenes dzīvi…
Manas dienas no apmēram 20 gadu vecuma ritēja vecāku mājās. Ko es varēju? Daudz lasīt, nēsāt plecā to, ko tur citi ielika. Staigāju uz veikalu, pastu, mājās bieži lasīju vecākiem priekšā avīzes, kad viņi kaut ko strādāja, ganīju govis. Pieradu būt tāda, kāda biju, jo nekas man labāks nespīdēja. Cerēju uz brīnumiem, bet to nebija. Tiesa, sliktāk arī nepalika. Nekad neesmu domājusi, kā būt, ja būtu. Pieņēmu likteni ar samierināšanos. Man tikai nepatika cilvēku līdzjūtīgie un ziņkārīgie skatieni, kas mani pavadījuši visu dzīvi. Es vienmēr mierināju sevi ar domu, ka redzes zudums un slimības, kas piesaistītu gultai, būtu vēl nepanesamāk. Man bija pāris draudzenes, kas dalījās ar mani savās domās, palīdzēja, pieņēma mani tādu, kāda biju. Esmu braukājusi ekskursijās, apmeklējusi teātra izrādes un ļoti daudz lasījusi, domājusi un fantazējusi. Ģimenē viss ritēja gludi. Mani mīlēja tādu, kāda biju, un nebiju jau es dumiķīte. Man vienmēr bijusi liela dzīvotgriba un interese par pasauli. Kājas man uzticīgi kalpoja gandrīz visu mūžu, bet par to vēlāk. Iemācījos ar mutes palīdzību veikt dažādus darbiņus: paņemt, aiznest kaut ko kā sunītis zobos. Man rokas bija mani vecāki, un viņi nodzīvoja diezgan garu mūžu… Biju dzīvē ļoti norūdījusies.
Trakie jaunības gadi pagāja, un dzīvoju klusu tālāk. Par kaut ko citādāku nevarēju sapņot, tikai apskaust tos, kam bija rokas. Būtu bijis kaut viens funkcionējošs pirksts… Bet nekā!
Pirms 20 gadiem, kad man bija 52 gadi, nomira tēvs. Mammai bija grūti, un es ar savu valodu, sarunām biju kā psihoterapeits. Mēs tikām tam pāri. Aizvien domāju, kā būs, kad palikšu bez mātes. Bija man mīļa mātes māsa, kas mani arī lutināja visu dzīvi, bet viņa bija par mammu vecāka, tātad – viņas var pietrūkt ātrāk…
Tagad jau desmit gadus kā mirusi mamma. Man toreiz bija 62 gadi, un es dzīvoju pie viņas māsas. Mēs ļoti labi sapratāmies. Tad notika nelaime: es pakritu tā, ka salauzu gūžu. Nekad dzīvē nebiju smagi kritusi, vienmēr man sargeņģelis stāvēja klāt, bet tad viņš laikam bija aizrāvies ar ko citu un mani pametis… Mani operēja, gandrīz no komplikācijām nomiru, biju klīniskajā nāvē, bet atgriezos. Tagad guļu gultā. Esmu aprūpējama pilnībā, bet vienalga gribas vēl kaut ko labu piedzīvot, vērot televizorā notikumus, padalīties atmiņās. Nekad nepaļāju apkārtējos, arī atrodoties aprūpes namā ne! Naktīs man vajag, lai man pāris reizes pakustina rokas, kas ļoti sākušas sāpēt un uztūkušas. Kad mani iesēdina ratiņkrēslā un noliek priekšā galdiņu, lasu, pāršķiru lapas ar muti. Palicis grūti. Tagad mani baro, dzirdina, mazgā aprūpētāji un medicīnas māsas. Cenšos ar savu runu viņiem pateikties, nekad nežēlojos pārmērīgi. Pie nīgriem un kašķīgiem cilvēkiem jau neviens negrib ilgi uzkavēties. Man te ir dažas draudzenes, kas nomizo ābolus, pabaro, apčubina, parunājas, zinu, kas notiek pasaulē. Ko Dievs lēmis, tas būs…”
Maigas dzīve beidzās, un Dievs izrādījās žēlīgs, viņu slimības beigu galā pasaucot Aizsaules dārzos viegli un bez mokām. Aizdegtā svece viņas bēru dienā izdega mierīgi un svinīgi. Radi viņu pa godam apbērēja, un tikai atmiņas vēl kādu laiku plīvoja aprūpes nama kaktiņos. Gultiņā apgūlās jauns pienācējs ar savu dzīvesstāstu.
