Centrālamerikas zemes šaurums. Gvatemala, kas pie robežzīmes satiekas ar Meksiku, Belizu, Hondurasu un Salvadoru.
Centrālamerikas zemes šaurums. Gvatemala, kas pie robežzīmes satiekas ar Meksiku, Belizu, Hondurasu un Salvadoru. Klusā okeāna un Karību jūras viļņu šļaksti. Klusējoši vulkāni, mitrie mūžzaļie meži, savannas un krūmāji. Kafijas koku un pupiņu plantācijas, kukurūzas lauki. Mūsu ēras sākumā maiju radītās pilsētvalstis – spāņu iekarotāju tīkojums.
Tā ir niecīga daļa no tā, ko vairāk nekā četrās nedēļās pirmo reizi bija iespējams iepazīt ceļotājam gulbenietim Laimonim Aumeisteram, kurš uz Gvatemalu devās pērn decembrī, bet mājās atgriezās janvāra vidū. Laimonis ir iespaidu cilvēks, kurš ceļojuma laikā gūtajām emocijām iļauj izpausties fantastiskās fotogrāfijās.
Laimonis daudz ceļo, tāpēc jau pieradinājis sevi pie laika zonu maiņas. Laika starpība Latvijai ar Gvatemalu ir astoņas stundas. Visgrūtākā ir piemērošanās Latvijas laikam, atgriežoties mājās. Pirms došanās ceļojumā ieteicams nodrošināties ar ASV dolāriem. Gvatemalas vietējā valūta ir ketsali, bet tūristiem tiek piedāvāti suvenīri arī par dolāriem. Lai no Latvijas nokļūtu Gvatemalā, pat tad, ja ir saskaņots lidojuma maršruts, jārēķinās ar deviņām stundām. Vispirms no Rīgas jānokļūst Amsterdamā, no tās – Mehiko, lai tad lidotu uz Gvatemalu.
60 % maiju pēcteči
Gvatemala nav iedomājama bez maiju piramīdu paradīzes Tikalas un ciematu apskates, jo 60 procenti valsts iedzīvotāju ir maiju pēcteči. Piramīdu paradīzi maiji pametuši pirms gadu simteņiem vēl neizzinātu iemeslu dēļ. Tikai sešdesmito gadu sākumā piramīdas nodotas tūristu apskatei, tās ieskauj bagātīga augu valsts, tāpēc regulāri jāseko, lai koki un augi piramīdas nenosegtu skatienam, lai cauri kādam senajam ziedojumu akmenim neizaugtu koks.
Cieņā “gulošie policisti”
Pirmie iespaidi par Gvatemalu gūti valsts kādreizējā galvaspilsētā Antigvā. “Antigva ikvienu pārsteigs ar vēsturiskajām ēkām, ko savulaik būvējuši spāņi, un plašajiem iekšpagalmiem. Tajos ir gan baseini, gan strūklakas, lai gan ēkas fasāde ielas pusē ne par ko tādu neliecina. Mums bija iespēja labi iepazīt Gvatemalu, kas būtībā nav pārāk liela valsts, bet tajā ir apmēram 32 vulkāni, atšķirīgi klimatiskie apstākļi un ļoti līkumoti ceļi, uz kuriem ir daudz “gulošo policistu”, tāpēc, lai nobrauktu 80 kilometrus, dažkārt jārēķinās ar trīs stundām.” Gvatemalā populāras ir vieglās automašīnas – pikapi. “To kravas nodalījumā pārvadā ne tikai kafijas pupiņu maisus un citu, bet arī cilvēkus, no kuriem lielākā daļa brauc, stāvot kājās. Redzējām arī kravas automašīnas ar augstiem bortiem. Tajās bija vairāk braucēju nekā pie mums vienā otrā autobusā.”
Ilgojas pēc maizes
“Mēs apskatījām vulkānu, kas darbojies vēl 2001.gadā, kad bijis pamatīgs lavas izvirdums. Dodoties uz krāteri, sajutām, ka dažviet lava vēl nav pilnībā atdzisusi, lai gan pagājuši pieci gadi. Redzējām plaisas, kas izstrāvoja tādu karstumu, ka, plaisai pietuvinot koka nūju, tā uzliesmoja. Dažviet bija jūtama sēra smaka. Vietējie skaidroja, ka to rada vulkāni.”
Valstī lielākoties ir roku darbs, jo nelielajos zemes gabalos tehnikas izmantošana nav iespējama, kukurūzas un pupiņu lauki atrodas nogāzēs.
“Atrodoties Gvatemalā, noteikti jāpagaršo nacionālais ēdiens, ko gatavo no mazajām pupiņām, jānobauda arī tortiljas – plānas kukurūzas pankūkas, kas mums šķita bez garšas, tāpēc ilgojāmies pēc īstas maizes.” Bijusi izdevība dabā vērot kafijas pupiņu pirmapstrādi, lai gan Laimonis iesaka necerēt, ka Gvatemalas kafejnīcās un bāros izdosies nobaudīt garšīgu kafiju. “Arī sakoptība Gvatemalā atšķiras, piemēram, ir ceļmalas, kas pilnas atkritumu, ir arī tādas, kas tiek nedaudz koptas. Zāles pļaušanai izmanto mačetes. Tas liecina par pieticīgo dzīves līmeni valstī.” Laimonis pieveicis arī 4330 metrus augsto kalnu, kas pirms gadu tūkstošiem bijis vulkāns, bet tagad klāts mežiem, lai sagaidītu saullēktu kopā ar valsts iedzīvotājiem, kas saules parādīšanos sveikuši, šaujot raķetes un tinoties segās.
Sasveicinās ar Mehiko
Turp un atpakaļceļā Laimonis tikai nedaudz apskatījis pasaules trešo lielāko pilsētu Mehiko. Katru rītu no mazajām priekšpilsētiņām uz darbu Meksikas galvaspilsētā sabrauc apmēram 10 miljoni iedzīvotāju, tāpēc bez burzmas nav iespējams iztikt. Tiem, kas gatavojas iepazīt Mehiko, Laimonis iesaka iepriekš pieteikt ekskursiju, jo pretējā gadījumā lielpilsētu būs iespējams vērot tikai caur autobusa logu, kā to nācies darīt arī viņam. Jārēķinās ar smogu, kas sajūtams jau pirmajās rīta stundās un pat traucē redzamībai, jo Mehiko ir liels gaisa piesārņojums. “Elpošanas grūtības tāpēc neizjutām, bet bijām izbrīnīti, ka rīta pusē iedzīvotāji silti saģērbjas, lai gan mums pat šortos un vasaras krekliņos bija karsti. Viņi pieraduši pie augstas gaisa temperatūras, tāpēc rīti šķiet vēsi,” stāsta Laimonis. Pārsteidzis ārkārtīgi lielais taksometru skaits pilsētas ielās. “Daļa bija “Volkswagen” markas automašīnas, kas līdzinājās mazām zaļas krāsas vabolēm. Tajos nav kilometru skaitītāja, tāpēc vadītājs var noteikt tādu cenu, kādu vēlas. Arī sēdēt var tikai aizmugurē, jo blakus vadītājam sēdekļa nav. Iepriekš ieteicams par brauciena cenu vienoties vai arī raudzīt pēc sarkanā krāsā marķētiem taksometriem.
