Floriste Ilze Zariņa šobrīd jau astoņus gadus dzīvo Īrijā, bet bērnībā augusi pie vecvecākiem Anastasijas un Jāņa Ubagiem, kuri dzīvoja Gulbenē, Aizkapos. Viņa nodarbojas ar labdarību un arī šogad sarūpējusi apsveikumus tiem aprūpes centriem un pansionātiem Latvijā, kuri atsaucās uz viņas aicinājumu.
“Daudziem zvanu vai rakstu e-pastus, aicinu pieteikties, taču man neatbild. Nezinu, kāpēc tā. Ļoti ātri visiem pansionātiem šogad pieteicās rūķi no malu malām un izsūtīja gan dāvaniņas, gan apsveikumus. Manam aicinājumam pieteicās latvieši no ASV, Vācijas, Dānijas, Lielbritānijas un pat Austrālijas. Bija pat ģimene no Dānijas, kas uzcepa piparkūkas un pīrāgus visam pansionātam un piegādāja ar kurjeru uz Latviju,” stāsta Ilze. Gulbenes novadā šogad apsveikumi ceļoja pie sociālās aprūpes centru “Tirza” un “Siltais” iemītniekiem, bet iepriekš kopā ar citiem labdariem tika sūtīti produkti Gulbenes zupas virtuvei.
Latvietis nerunā, bet dara
“Runājot par labdarību – parasti jau sāk ar tuvākajiem, bet sekoja vilšanās. Tad sapratu, ka svešiem varbūt vairāk noder tas, ko varu dot. Vienu dienu sapratu, ka gribu uzzināt, no kurienes mums bērnībā nāca kastes ar ziedojumiem. Mēs bijām daudz – pieci puikas un es. Viegli negāja. Mamma izstāstīja, ka ziedotāji bija Dana un Viljams Šulci no misijas “Pakāpieni”. Un es aicināju visu Īriju sadoties rokās un ziedot priekš viņiem pateicībā par to, ko viņi reiz deva mums. Rezultātā vairākas tonnas ar apģērbiem, rotaļlietām un zīdaiņu precēm aizceļoja uz Tukuma “Bēbīšu māju”. Tad jau sekoja dāvanas pansionātiem Ziemassvētkos. Ļoti tuvi sirdij man ir pansionāti, to nemaz tā vārdos nevar izstāstīt. Cilvēku emocijas, kad viņus atceras Ziemassvētkos, kad viņiem atsūta kaut ko no svešuma, kaut tikai bērna rokām zīmētu apsveikumu, pilnīgi sveši cilvēki, tas prieks viņu acīs… Viņi glabā to kā dārgumu! Un pat bija tā, ka kurjeri aizveda ziedojumus uz Latviju, neprasot ne centa. Viena jau es to nepaveicu, esam vesela komanda. Bez viņiem es neko nespētu! To var tikai kopā, barā! Tā ir tāda kā ķēde, kas savijas posms aiz posma. Latvieši ir ļoti klusi, strādīgi, pacietīgi, viņus tā neredz un nedzird, bet, kad vajag, viņi nāk laukā, no malu malām, sadodas rokās un gāž kalnus. Latvietis nerunā, bet dara. Ja apsola – izpilda,” viņa saka.
Gulbene ir atstājusi dziļas pēdas sirdī
Ilzes dzimtā vieta ir Rīga, bet bērnībā augusi Gulbenē pie vecvecākiem. Vēlāk vecāki pārcēlušies uz Raunu. “Biju Gulbenē pēdējo reizi apmēram pirms gadiem septiņiem. Taču katru gadu sūtu vecvecākiem uz kapiņiem vainadziņu Ziemassvētkos, to nekad neaizmirstu. Vectēvs bija man vismīļākais, vienmēr ar lielu, melnu koferi zem spilvena, pilnu ar dažādu formu, krāsu ledenēm, kas bija salipušas tādā lielā gabalā. Atceros, slēpa no vecmammas un deva mums pa kluso. Bērnībā kaimiņu tantei čiepām riekstus no lazdas un tīkliņmaisiņā nesām no veikala stikla piena pudeles. Un tad vēl raspodiņus lasījām un nodevām aptiekā. Vēlāk jau atkal uz Gulbeni mans ceļš veda manos astoņpadsmit – bija tur jaunības dienu aizraušanās. Aizkapos vēl dzīvo mana tēva brālis Miervaldis Ubags un māsa Daina Aršauska. Bet pirms gadiem piecpadsmit es ļoti daudz iemācījos no gulbenietes Mārītes Matiišinas, kura mani izmainīja kā personību, atstājot dziļu ietekmi uz manu dzīvi un darbu. Domāju, ka viņa pati to nezina. Ļoti vēlos pateikt viņai – paldies! Viņa man iemācīja būt drosmīgai, pašpārliecinātai, stiprai un, pat ja tevi nospiež uz ceļiem – celties, iet, darīt, nepadoties. Tad, kad dzīvē kaut kas neiet, vienmēr iedomājos par viņu – tas man parāda pareizo virzienu. Viņa bija mana skolotāja, pašai to neapzinoties. Bet Miervaldis man parādīja virzienu manai profesijai – viņš uzdāvināja man floristu grāmatu. Tagad esmu floriste, pabeidzu Dublinas vadošo uzņēmējdarbības floristu skolu “Kay’s Flower School”. Taču arī viņš droši vien nezina, kādu ietekmi atstājis uz manu dzīvi. Tā ka Gulbene noteikti ir atstājusi dziļas pēdas manā dzīvē,” stāsta Ilze.
Visu iegūst, smagi strādājot
Īrijā Ilze dzīvo kopš 2009.gada, viņai ir trīs burvīgi dēli un dzīvesdraugs īrs. Uz Īriju viņa nolēmusi doties tajā brīdī, kad sapratusi, ka, strādājot pilnu slodzi, nomaksājot visus maksājumus, pāri paliek 30 lati iztikai. “Tas arī bijis tas “spēriens”, kas lika doties prom. Tagad Īrija ir manas mājas, Latvija ir manas mājas tikai manā sirdī. No sākuma gāja grūti, aizlidoju uz Īriju, nopērkot biļeti par pēdējo algu, un līdzi paņēmu segu, viesmīles drēbes un auzu pārslu paku, ar kuru nācās iztikt pāris mēnešus. Trīs mēnešus biju bez darba, man bija gultasvieta pie draugiem. Par laimi, īre nebija jāmaksā, bet, tā kā atpakaļceļa nebija, turpināju meklēt un pirmo savu darbu atradu kā viesmīle. Vēlāk tajā pašā restorānā jau biju menedžere, pēc tam kļuvu par pašnodarbināto. Daudzi domā – atbrauksi un nu viss kritīs no gaisa. Visu iegūst, smagi strādājot, cītīgi ejot uz mērķi. Esmu gan kāpusi kalnā, gan kritusi lejā un sākusi visu atkal no gala. Mani jaunākie bērni ir dzimuši te, viņi ir Īrijas pilsoņi, runā tekošā angļu valodā. Latviski viņiem ir pagrūtāk, bet cenšos runāt ar viņiem, lai neaizmirst valodu. Vecākais jauc griķi ar gurķi, bija laiks, kad teica, ka suns virina asti. Nosmējos, bet tas ir arī drusku skumji – valoda aizmirstas. Stāstu par Latviju, lai zina, no kurienes esam cēlušies. Lasu Margaritas Stārastes pasakas latviešu valodā, ko bērniem atsūta vecmamma ar vectēvu no Latvijas,” viņa stāsta.
Īrija ir ļoti skaista zeme
Ilze saka, ka Īrija ir ļoti skaista zeme, cilvēki ir jauki, izpalīdzīgi, varbūt pat pārāk smaidīgi. “No sākuma, kad atbraucu, nesapratu, ko viņi visi te smaida. Tagad jau arī es smaidu! Sākumā domāju, ka tāda saulrieta kā Latvijā nav nekur, rupjmaizi varēja veikalos nopirkt tikai saldētu un pietrūka daudz kā no Latvijas, bet pamazām tas viss pazūd. Te ir gan saulrieti, gan ūdenskritumi, gan skaisti rudeņi gluži kā pasakā. Arī rupjmaizi tagad ražo tepat Dublinā. Ir Baltijas valstu veikali, kuros var nopirkt pilnīgi visu preci, kas ir Latvijā. Te tagad ir viss. Vajag tik atvērt acis un to visu ieraudzīt,” stāsta Ilze.
Liels pluss ir arī tas, ka Īrijā viss ir diezgan sakārtots. Lielu atbalstu no valsts, ja nepieciešams, saņem ģimenes ar bērniem. Valsts ļoti palīdz vientuļajām māmiņām. Īrijā ceļ skolu pēc skolas, veras vaļā uzņēmums pēc uzņēmuma. Minimālā alga ir 9,25 eiro stundā (no 1.janvāra būs 9,55 eiro). Bērnu nauda ir 140 eiro par katru bērnu mēnesī.
“Vai es atgrieztos Latvijā? Noteikti nē, bērniem arī nākotni redzu tikai te. Zinu tādus, kas ir aizbraukuši atpakaļ uz Latviju ar visu iedzīvi, bet pēc trīs mēnešiem atkal ar visu iedzīvi brauc atpakaļ. Tie, kas te iedzīvojušies, domāju, neatgriezīsies tagad neviens, ja nu vienīgi vecumdienās. Bet latviešiem novēlu – neaizmirstiet savu dzimteni, vienmēr turiet Latviju sirdī, lai kur arī ceļš jūs vestu! Un metiet pacietību pie malas! To es uzskatu par mīnusu mūsos,” uzsver Ilze.
