Atraktīva, dzīvespriecīga, saprotoša, uzticama, noslēpumus glabāt spējoša, mīloša un mazliet ar trakulību apveltīta – tāda ir gulbeniete, divu jau pieaugušu meitu māmiņa un sešu mazbērnu vecmāmiņa Guntra Sproģe, kura ikdienā kopā ar meitām Ingu un Lieni sastopama savā uzņēmumā salonā “Stils”.
Guntra bilst, ka meitām tagad iznomājot telpas, bet algu lai nopelnot pašas. Tas, ka darba laikā visas trīs ir kopā, nav šķērslis, lai arī atpūtas brīžus un svētkus pavadītu kopā. Reizēs, kad Guntra un viņas dzīvesbiedrs Jānis pie sevis ciemos uzaicina meitu ģimenes, galdā nākoties celt pusdienu servīzi, kas domāta divpadsmit personām.
Es esmu bagāta!
“Mēs jubilejas gan vairs nesvinam, sēžot tikai pie galda, bet dodamies apceļot Latviju. Pēdējo reizi visi kopā iepazinām Latgales pusi. Citkārt atkal braucam uz Raunas pusi. Mums visiem kopā ir jautri un jauki. Labas attiecības ir arī ar znotu vecākiem, tāpēc neaizmirstam arī viņus. Esmu bagāta, jo man ir seši mazbērni – katrs ar savu odziņu, tas nekas, ka pieci ir puikas, bet tikai viena mazmeitiņa. Vecākais mazdēls Rolands, kuram ir jau 18 gadi, mazs mani nokrustīja par Ecīti, jo vārdu “vecmamma” viņam bija grūti izrunāt. Tagad visiem esmu Ecīte. Un man tas patīk.
Ej nu sazini, ko meitas ar savām ģimenēm atkal būs Mātes dienā izdomājušas. Jaunākā meita Lienīte ir ļoti atraktīva. Sirdī ļoti priecājos, ka mazbērni arī mani vienmēr aicina uz pasākumiem bērnudārzā un skolā,” stāsta Guntra. Mātes dienā Guntrai dāvanas ir mazsvarīgas. Viņas sirdi ar mīļumu tad piepilda apskāvieni un bučas uz vaiga. Tad viņa nespēj valdīt pār vaigiem ritošās asaras. Par ieteikumu piedalīties Latvijas vecmāmiņu konkursā viņa sirsnīgi pasmejas, ar kategoriskiem nolieguma vārdiem neapbruņojoties. Par to gan neesot nekad domājusi.
Bērnos ir jāieklausās
Tagad, kad meitām jau ir savas ģimenes, Guntra mēdz atcerēties, kā tas bija, kad viņas vēl bija mazas. Viņa vienmēr dzīvojusi ar pārliecību, ka bērni izaug paši. Būtiski, kādas īpašības ar savu piemēru viņos ieaudzina vecāki. “Vienmēr Ingai un Lienei atgādināju, ka ir jābūt savam prātam, savai pārliecībai, kāda rīcība konkrētajā situācijā ir pareiza. Meitas jau kopš mazotnes vienmēr nāca pie manis, lai izstāstītu, kā veicies vai neveicies skolā, kas sarūgtinājis, kas iepriecinājis. Tādos brīžos vienmēr mēģināju saprast, kā es pati būtu rīkojusies konkrētajā situācijā, vai man sāpētu aizrādījums un tamlīdzīgi. Tāpēc jau esmu mamma, lai vienmēr ieklausītos bērnos. Mēs arī tagad mēdzam par daudz ko izrunāties, jo mums ir labas attiecības,” uzskata Guntra.
Viņa salīdzina abas meitas, atzīstot, ka Inga, kura par savu māsu Lieni ir trīs gadus vecāka, pirms kaut ko darīs, labāk desmit reizes nomērīs, tad rīkosies, bet Liene bez garas apdomāšanās uzreiz ķersies vērsim pie ragiem. “Viņa ir tāda pati kā es. Laikam jau labākais būtu vidējais variants, bet tad, kad ar Lieni jau grasāmies spontāni rīkoties, Inga mūs mazliet piebremzē. Ir daudz jautājumu, ko risinām visas trīs kopā.” Guntra vienmēr centusies meitām piemēroties, neko neuzspiežot pēc sava prāta. Vienmēr respektējusi arī meitu draugus un uzskata, ka meitas izvēlējušās ļoti labus vīrus, ar kuriem arī Guntrai ir labas attiecības.
Interesanti, ka visām trim daudz kas ir kopīgs. Piemēram, veikalā staigājot šķirti, tiek iegādāta viena un tā pati prece, ir gadījies, ka nopirktas pat vienādas dāvanas, tāpēc tagad pirms dāvanu iegādes notiek vienošanās, ko katra pirks. Guntra un abas meitas, savstarpēji nesazinoties, nopirkušas vienādu bižutēriju. “Pirkām mandarīnus. Nolēmām, ka nosvērsim. Atšķirība svarā bija tikai par dažiem gramiem! Pašas nerodam atbildi, kāpēc tā notiek,” smejas Guntra.
Pašām sava galva uz pleciem
Savulaik, kad Guntra iegādājusies salona “Stils” ēku, kuras otrajā stāvā iekārtots dzīvoklis, viņa domājusi, ka tur būs vieta arī kādai no meitām, bet viņas ar savām ģimenēm Gulbenē dzīvo citviet. Tagad Guntra atzīst, ka tā esot pat labāk. “Nemaisos ne Ingas, ne Lienes ģimenes dzīvē. Uzskatu, ka man nav tiesību dot savas norādes. Viņām ir pašām sava galva uz pleciem. Protams, ja būtu kaut kādas ārkārtīgi asas domstarpības, tad, iespējams, kaut ko bilstu. Nekad neesmu norādījusi, kādu profesiju meitām izvēlēties, lai gan man pašai ārkārtīgi patīk frizieres profesija, tāpēc priecājos, ka arī Lienīte strādā šajā arodā. Inga pēc profesijas ir mediķe. Tā ir profesija, kas man pašai arī patīk. Manuprāt, tās ir skaistas, sievišķīgas profesijas. Lienīte sākotnēji gribēja kļūt par šuvēju. Tad gan ne pirkstu nepakustināju, lai viņu virzītu uz šo amatu, jo sapratu, ka sēdošs darbs nav viņai domāts. Tā arī bija – kursus pabeidza, vienu kleitu uzšuva un viss. Tad gadu nostrādāja pie manis frizētavā, lai pēc tam iestātos frizieru skolā. Inga arī tomēr izvēlējās strādāt saistībā ar frizētavu. Varbūt tas tāpēc, ka bērnībā abas daudz laika pavadīja frizētavā, kamēr es strādāju,” prāto Guntra.
Prieka asaras nav apstādināmas
Ir neiespējami nepamanīt, ar kādu sajūsmu un prieku Guntra runā par mazbērniem, jo katram no viņiem ir savas intereses, izdoma, raksturs, bet vienojošā ir kuplā pulka atraktivitāte. Ne reizi vien Guntra meklējusi atbildi, kurš no visiem mazbērniem ir vismīļākais. Bet vai uz šo jautājumu vispār ir iespējams atbildēt? Tāpēc Guntra savu mīlestību kā maizes riecienu visiem sadala vienādās daļās. “Uzzinot, ka Lienītei piedzimis pirmais dēls Rolands, nesapratu, kā man tagad jājūtas. Tajā dienā sapratu, ka prieka asaras dzīvē cilvēkam nav iespējams apstādināt. Pēc Lienītes un viņas vīra biju trešā, kas turēja rokās jaundzimušo. Tad pasaulē cits pēc cita pieteicās pārējie mazbērni, tomēr pirmais vienmēr ir un paliks pirmais,” Guntra mēģina arī šajā brīdī neļaut vaļu asarām. Ne reizi kāds no mazbērniem Guntrai jautājis, kāpēc viņa visus tā lutina. Tad atbilde esot tikai viena – ka vecmāmiņas tā darot. “Kā es viņus nepažēlošu vai nepalutināšu? Kādam tas arī jādara, jo audzinātāji jau ir vecāki,” bilst Ecīte.
Tā bija tikai mana iegriba
Guntra joprojām ir saglabājusi pārliecību attiecībās ne tikai ar meitām, bet arī mazbērniem, ka citam citu ir ne tikai jāmīl, bet arī jāciena. Viņa vēl pēc daudziem gadiem iekšēji pārdzīvo savu dusmīgo izturēšanos pret vienu no meitām, jo šķitis, ka bērns tajā brīdī no viņas puses ticis pazemots. Kopš tās reizes viņa vienmēr ievēro patiesību, ka nevar pret otru izturēties tā, kā negribi, lai izturas pret pašu. Guntrai ar meitām ir izdevies izveidot attiecības, kas balstītas uz trim pamatakmeņiem: māte – meita – draudzene. Tikai arī šajā trīsvienībā ir jautājumi un tēmas, kas netiek skartas. “Man kā mammai, piemēram, nav tiesību izzināt, kas notiek viņu guļamistabās, norādīt par kārtību un tamlīdzīgi. Šādu jautājumu apspriešanai ir domāta māsa. Bērni izaug un kļūst par patstāvīgiem cilvēkiem un savas dzīves veidotājiem. Saglabājas tikai šis vārds “ mamma”. Ir cilvēki, kuri uzsver, ka bērniem ir pienākums pret saviem vecākiem. Uzskatu, ka manām meitām nav pienākuma pret mani, jo es biju tā, kas izvēlējās viņas laist pasaulē. Tā bija mana iegriba. Arī man savulaik pirmajā vietā bija mani bērni, nevis tas, ko teica mamma. Tagad ir tāpat. Tāpēc jau es viņas nemīlu mazāk.”
Par Guntru Sproģi
◆ Dzimusi 1953.gada 11.aprīlī Sibīrijā.
◆ Mācījusies Gulbenes 1.vidusskolā.
◆ Darba gaitas sākusi kā friziere Gulbenē. Šajā amatā strādā aptuveni 40 gadus.
◆ Vairāk nekā 20 gadus precējusies ar Jāni Sproģi.
◆ Izaudzinājusi divas meitas Ingu un Lieni.
◆ Ir vecmāmiņa sešiem mazbērniem: Rolandam ir 18, Ermīnam 14, Marselam 3, Artūram 15, Normundam 14 un Anastasijai Anželikai 3 gadi.
