Nesen Gulbenē viesojās Anna Vasile ar meitu Līgu. Viņas abas šeit ieradās no Austrālijas un Jaunzēlandes, lai pārdotu vīra un tēva – Imanta Vasiļa – dzimtās mājas Lejasciema pusē. Mēs runājām par ceļu līdz tālajam kontinentam, par dzīvi tur un šeit.
Nesen Gulbenē viesojās Anna Vasile ar meitu Līgu. Viņas abas šeit ieradās no Austrālijas un Jaunzēlandes, lai pārdotu vīra un tēva – Imanta Vasiļa – dzimtās mājas Lejasciema pusē. Mēs runājām par ceļu līdz tālajam kontinentam, par dzīvi tur un šeit. Par atmiņām. Līdz sapratām, ka mājas ir tur, kur ir sirds.
Anna dzīvoja Skultē. Viņa no Latvijas bēgļu gaitās devusies 1944.gadā. Toreiz bijusi 22 gadu veca. No Skultes līdz Rīgai, Liepājai, tad ar kuģi līdz Vācijai. Iebraucot Vāczemē, dzirdējusi, ka krievi torpedējuši viņu kuģi, bet torpēda aizgājusi secen. “Pēc 1940.gadā redzētā man bija bailes palikt dzimtenē. Gribēju meklēt drošāku vietu,” atminas Anna, kura kopš 1949. gada dzīvo Austrālijā, Melburnas tuvumā. Sirds viņai skumusi pēc mājām, jo bēgļiem sākotnēji nebija viegla dzīve. Viņa vēlējās dzīvot brīvībā, tāpēc nācās upurēt mājas.
Bēgļiem sarīko jaukus Ziemassvētkus
“Vācijā uzturējos piecus gadus. Neko sliktu par šo laiku teikt nevaru. Aizveda visus bēgļus vispirms uz lielu pirti, nomazgāja, tikai tad ielaida Vācijā. Visiem bēgļiem nodrošināja darbu. Es strādāju kara rūpniecības fabrikā,” saka Anna. Viņa atminas, kā pirmajos Ziemassvētkos vietējie Vācijā bija īpaši sarūpējuši bēgļiem svētkus – izgreznojuši eglīti, pagatavojuši vakariņas un iedeguši svecītes.
Kad amerikāņi ienāca Austrumvācijas zonā, daudzi bēgļi mēģināja tikt prom vēl tālāk uz rietumiem. “Tolaik gribēju aizbraukt uz Austrāliju, sapelnīt naudu un braukt atpakaļ. Esmu pārliecināta, ka puse, kas devās uz Austrāliju, tā domāja. Tomēr iznāca citādāk. Ar amerikāņu kara kuģi un armijas apkalpi bēgļi nonāca Austrālijas krastos. Sidnejā, kuģim iebraucot, streikoja ostas darbinieki, tāpēc bēgļus izlaida Melburnā. Tās tuvumā dzīvojām,” saka Anna.
Ostā viņi iebrauca Līgovakarā, Austrālijā tobrīd bija ziemas vidus. Pirmais skats bija atbaidošs – lauki, balti, nokaltuši koki, tukšums. Neparasta, tuksnešaina ainava. Annu kopā ar vēl dažām latvietēm nosūtīja strādāt uz psihiatrisko slimnīcu. Daļu vīru sūtīja uz Tasmāniju cirst malku, uz ogļraktuvēm. Bēgļi strādāja tur, kur vietējie nevēlējās. “Kad es atceros laiku psihiatriskajā klīnikā, man ir jāraud. Tas bija kaut kas briesmīgs. Ja man tolaik būtu bijusi iespēja, es nekavējoties būtu braukusi atpakaļ uz Vāciju. Citiem tur patika tīri labi, un nostrādāti vairāk nekā desmit gadi, jo bija laba alga,” atmiņās dalās Anna.
Valodas nezināšana rada problēmas
Austrālijā Anna iepazina Imantu, kas dzimis lejasciemietis. Šobrīd Imantam ir 78 gadi. Imants strādājis mežā, retinājis kokus. Anna smej, ka Imants bijis pacietīgs un izturīgs, pēc grūtā darba katru nedēļas nogali ar velosipēdu pa kalnainajiem ceļiem braucis pie Annas un ieguvis viņas sirdi. Luterāņu baznīcā dažu draugu klātbūtnē viņus salaulāja vācu misionārs, kas bija darbojies arī Jaungvinejā. “Kad atbraucām uz Austrāliju, angļu valodu nezinājām. Darbā, strādājot kopā ar lietuvietēm, polietēm, runājām vācu un krievu valodā. Gāja juku jukām. Īsti pareizi angliski runāt neesmu iemācījusies vēl tagad. Mēs bijām svešinieki, vietējie uz mums skatījās ar aizdomām, gadījās dzirdēt arī kādu sliktāku vārdu. Mēs bijām atvestie no Vācijas. Austrālija bija amerikāņu (sabiedrotie krieviem) pusē. Pat šodien vēl nākas dzirdēt, ka mēs esam nacisti,” neslēpj Anna.
Sākotnēji latvieši turējušies kopā, lai svešumā dzīvot būtu vieglāk. Sidnejā dzīvo daudz latviešu. Tur ir latviešu tikšanās klubs, sestdienas skola bērniem. Jaunieši dejo, spēlē teātri. Šajā klubā kopā sanāk pensionāri, rokdarbnieces. Melburnā iznāk latviešu laikraksts.
Annas un Imanta bērni – Līga un Ivars – gājuši vietējā skolā. Aizejot uz pirmo klasi, abi nezināja nevienu vārdu angliski. Līga, atceroties skolas gaitu sākumu, pasmaida un saka: “Visi domāja, ka mēs esam stulbi.”
“Man bija pieci gadi, kad sāku iet 1.klasē. Pagāja gads, kamēr iemācījos valodu. Skatījos, ko dara citi skolēni, un darīju līdzi. Bija veca, kreņķīga skolotāja. Sita ar lineālu pa rokām, kad nesapratām. Tagad skolās tā nedrīkst darīt. Protams, es visu to esmu aizmirsusi. Nav vērts glabāt sliktas atmiņas, tās tikai dara smagu sirdi,” saka Līga. Anna gan piebilst, ka, redzot grūto skolas gaitu sākumu, jutusies vainīga. “Es vēl joprojām no šīm sajūtām netieku vaļā,” atzīst Anna.
Lietus nav lijis piecus gadus
Austrālija ir tik liela, ka tur var izjust visus gadalaikus. “Tajā Austrālijā var sabāzt visu Eiropu,” smej Anna. Dienā, kad Kvīnslendas štatā (Austrālijas ziemeļaustrumu daļā) ir karsts (+35 grādi), Melnburnā (dienviddaļā) – auksts (+10 grādi). Mīnus grādi ir tikai augstu kalnos. Austrālieši no letiņiem esot iemācījušies slēpot.
Kanberā (Austrālijas galvaspilsētas daļā) privātmāju pagalmos nākot ķenguri, pie cilvēkiem meklē ūdeni. Kvīnslendā dzirdēt, ka krokodils kādam nokodis kāju, neesot nekāda sensācija. Laikrakstos tādam notikumam atvēlot īsziņas vietu. Tur iespējams satikt arī haizivis un dažādus ķirzakveidīgus rāpuļus. “Protams, tas nenotiek ar cilvēkiem, kas ievēro drošības noteikumus, peldas tikai atļautajās, norobežotajās vietas. Pārgalvīgajiem nākas ciest,” saka Anna.
Šovasar augstākā temperatūra Austrālijā bijusi 46,6 grādi, Melnburnā – nedaudz vairāk par 40 grādiem. Pludmales smiltis ir tā uzkarsušas, ka ar kailām pēdām nemaz nedrīkst iet peldēties. Olu var izcept uz skārda jumta. Sausā laika dēļ krietni, līdz pat kritiskajai robežai, krities ūdenslīmenis ezeros. Tā jau esot traģēdija.
“Piecus gadus nokrišņu līmenis bijis zems. Pašlaik Austrālijā ir ziema, jau iet uz pavasara pusi. Jābūt nokrišņiem, bet nav. Daudzi saka, ka mēs esam laimīgi, jo dzīvojam saulainajā Austrālijā. Bet vasarā karstajā laikā ir aizliegts iet atkailinātu galvu, pleciem, lai pasargātos no saslimšanas ar ādas vēzi. Ūdeni jālieto taupības režīmā. Nedrīkst liet ūdeni ar šļūteni, laistīt dārzus,” stāsta Anna.
Sausuma dēļ lauksaimniekiem nākas nogalināt lopus, jo trūkst barības. Ja agrāk sienu nepļāva, tad tagad to saliek ruļļos, lai krīzes situācijā būtu barība. Citiem tas ir bizness, viņi ved sienu pārdot tajās vietās, kur tā nav.
Viesnīcā atrod noklausīšanās iekārtu
Pirmo reizi pēc atšķirtības gadiem Anna Latviju ieraudzīja astoņdesmito gadu beigās, kad neatkarība vēl nebija atgūta. Grupa austrāliešu tūristu devās ceļojumā uz Latviju. Toreiz apmetušies viesnīcā “Latvija”.
“Lielajā viesnīcā zem stāvlampas atradām noklausīšanās ierīces. Jau iepriekš citi mūs par to bija brīdinājuši, tādēļ uzmanījāmies, runājām piesardzīgi. Dzīvojām septītajā stāvā un vērojām, kā cilvēki liek ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Kad Latvija atguva neatkarību, par atgriešanos šeit vairs nedomājām. Ja tas būtu noticis piecus, sešus gadus pēc kara, tad gan noteikti. Bija pagājis pārāk ilgs laiks, saknes jau bija laistas Austrālijā,” saka Anna.
Dzīvoja budistu templī
Annas meita Līga dzīvo Jaunzēlandē. Viņas ceļš no Austrālijas līdz šai valstij bijis interesants. “Es sāku apmeklēt budistu meditācijas, templi. Devos uz Taizemi un dzīvoju budistu klosterī. Tur satiku kādu mūku, kuram arī bija latviešu izcelsme. Viņš mani aicināja doties uz Jaunzēlandi, un es to izmantoju,” smaidot saka Līga.
Viņa atzīst, ka budisms krietni labāk palīdzējis saprast sevi un dzīves mērķus, nekā kristīgā mācība. “Es nevarēju noticēt kristietības pasakām. Nejutu, ka tās manai dzīvei var piešķirt nozīmi. Budismā saka vienkārši: “Mēs katrs pats esam atbildīgs par savu dzīvi. Mēs paši varam iemācīties dzīvot tā, lai būtu ar to apmierināti.” Arī es vēl to neesmu sasniegusi, tas ir ceļš visam mūžam,” saka Līga.
Jaunzēlandē cilvēkēdāju vairs nav
Tagad Līga klosterī vairs nedzīvojot. Ilgus gadus viņa strādājusi, tagad veselības problēmu dēļ dzīvo mājās, ir uzsākusi studijas – gleznošanu. Viņa saņem invaliditātes pensiju – katru nedēļu apmēram 50 latu. “Ar šo naudu es varu iztikt. Dzīvoju pie kāda laba drauga, kas neprasa samaksu par īri. Reizēm strādāju mājā, iztīru telpas,” saka Līga.
Viņa stāsta par vietējie aborigēniem un Jaunzēlandes maoriem, tā dēvētajiem cilvēkēdājiem. Vecās tradīcijas viņi nav piekopuši vismaz 200 gadus. Ir parakstīts līgums starp maoriem un baltajiem, ka Jaunzēlandē visiem ir vienādas tiesības un neviens nedrīkst justies apspiests. Ir izveidotas maoru skolas, kur bērni var mācīties maoru valodā un saglabāt tradīcijas un kultūru.
Joprojām sevi uzskata par letiņu
Anna joprojām sevi uzskata par latvieti, smejoties saka “letiņš”. Reizēm viņai šķiet, ka uz Austrāliju ir devusies tikai ekskursijā, ka pienāks brīdis, kad vajadzēs atgriezties.
Līga piebilst, ka jūtas kosmopolīte. “Kur esmu, to vietu dēvēju par mājām. Es nekad neesmu jutusies kā īsta austrāliete. Mamma daudz stāstīja par Latviju, mājās mēs runājām tikai latviski. Es ģērbos citādāk, man bija citas intereses. Mani draugi bija nevis vietējie, bet tie, kam līdzīgs liktenis, kas bija atbraukuši no citām valstīm,” saka Līga.
Līga Latvijā bijusi trīs reizes. Pirmo reizi 1990.gadā, tad – ar septiņu gadu intervālu.
“Pirmo reizi, kad ieraudzīju Latviju, mana iztēle tika lauzta. Mani vecāki visu laiku man stāstīja par Latviju, ko viņi atstāja – modernu, skaistu, attīstītu valsti. Pirmajā reizē man tā šķita pelēka, nolaista, cilvēki – nedroši, bet dzīvespriecīgi, cerīgi par nākotni, optimistiski. Otrreiz – 1997.gadā – satiku Latvijas pensionārus, viņiem bija grūti, viņi atminējās labākus laikus, kad bija drošība par rītdienu. Cilvēki bija vīlušies visā, kas ar viņiem noticis.
Šogad, esot Latvijā, redzu, ka plaisa starp dažādiem sociālajiem slāņiem ir kļuvusi vēl lielāka. Citi var maksāt Eiropas cenas, bet nabadzīgie kļuvuši vēl nabadzīgāki. Lēciens ekonomikā ir apbrīnojams, pārmaiņas ir notikušas tik strauji, īpaši Rīgā. Ārzemnieki uz šo pusi skatās, it kā te būtu noticis liels eksperiments. Tas, kas te ir noticis desmit gadu laikā, Austrālijā, Jaunzēlandē ir sasniegts gandrīz simts gadu laikā, cilvēki lēnām pieņēma pārmaiņas. Latvieši ir piekusuši, viņi izskatās noguruši,” domās par trešoreiz redzēto Latvijā dalās Līga.
