Romāns turpinājumos. Mežsargs, benzīna uzpildes stacijas administrators, darbu vadītājs gaterī, kāds no pagasta padomes speciālistiem.
Romāns turpinājumos. 126.
Mežsargs, benzīna uzpildes stacijas administrators, darbu vadītājs gaterī, kāds no pagasta padomes speciālistiem.
Ikvienu no šiem piedāvājumiem Olafs pieņemtu labprāt, jo tie solīja pavirzīšanos vienu pakāpienu uz augšu slidenajās dzīves kāpnēs. Vīrietis bija pagalam pārsteigts, kad sieviete bezkaislīgi paziņoja:
– Es atlaidu no darba savu bārmeni!
– Kā tā? Bez kāda iemesla? – patiesā izbrīnā izsaucās Olafs. Viņš jutās tā , it kā kristu no milzīga augstuma un ātrumā nespētu sataustīt pat sīkāko zariņu, kam pieķerties. Mīlēt sievieti un būt viņas kalpam taču nebija viens un tas pats! Imandra gan tā nedomāja.
– Tas skuķis bija neapķērīgs, slinks, un man šķiet, šad tad arī zaga, – viņa nicīgi pasmīnēja, tad it kā no augšas pavērās Olafā. Sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka ir pelnījusi atzinību.
Olafs apkampa Imandru. Uz brīdi abi saplūda kaislīgā skūpstā. Tomēr prieks bija tikai vīrieša ārējā reakcija. Galvā trakā ātrumā riņķoja satrauktas domas, pūlēdamās izsvērt, ko viņš iegūs un ko zaudēs jaunajā situācijā. Protams, Imandras piedāvātā iespēja vilināja. Tās bija durvis, kas no drēgnā , caurvējainā gatera, kur ik mirkli varēja notikt liktenīgā nelaime, ieved siltā un smaržīgā oāzē, pilnā prāvām dzeramnaudām un apbrīnas pilniem sieviešu skatieniem. Tomēr Olafs skaidri apzinājās, ka jūtās nepatstāvīgajai Imandrai drīz viņš varētu apnikt. Turklāt vai pats Olafs varēja droši apgalvot, ka spēs sievieti mīlēt no sirds mūžīgi, kā viņa to vēlējās?
– Tad “jā” vai “nē”!? Bāra lete taču nevar palikt tukša. Ja tu man atsaki, tas es tūdaļ sāku meklēt kādu citu.
Vārds “tūdaļ” atstāja uz Olafu maģisku iespaidu. Ja viņš no piedāvājumu atsakās, tad taču būs jāsarauj visas saites, kas vieno ar Imandru, jo maz ticams, ka sieviete spēs samierināties ar atteikumu. Tas savukārt nozīmē, ka nebūs vairs vakariņu sveču gaismā un mazu, mīļu dāvaniņu, tāpat pietrūks ilgošanās saldo sāpju un satikšanās skurbā mulsuma. Toties, darbu pieņemot, Olafs iegūs naudu, kas taču ir visām durvīm atslēga. Un, par to mūžīgo mīlu runājot, vai nu Olafs maz bija tēlojis, neradot skatītājās ne mazākās šaubas par jūtu patiesumu? To visu apsvēris, vīrietis pasmaidīja un klusi nočukstēja:
– Jā.
Nespēdama valdīt prieku, Imandra apķēra Olafam ap kaklu un karstas, kāras lūpas atkal apdedzināja vīrieša vaigu un muti. Taču jau pēc mirkļa Imandra bija darboties gribas pilna. Satvērusi Olafu aiz rokas, viņa to ieveda virtuvē un bez jebkādām ceremonijām paziņoja saimniecei Anetei, kas tikai pirms divām nedēļām bija pieņemta darbā par zagšanu atlaistās Mildas vietā:
– Ar rītdienu šis puisis būs tavs kolēģis. Tūdaļ brīdinu, ka dienesta romānus es savā uzņēmumā nepieļaušu!
Anete koši pietvīka un nodūra skatienu. Viņa bija tik bikla, ka nespēja bilst Imandrai pretim neviena vārda. Saimnieci tas kaitināja.
– Vai tu, Anetīt, nevarētu būt drusciņ apsviedīgāka? Mums, piemēram, šobrīd ir vajadzīgas šampanieša glāzes, bet nav neviena, kas tās no zāles atnes. Vai tu nevarētu būt tik laipna un to izdarīt? – viņa teica to tik ārkārtīgi mīlīgā tonī, ka katrs vārds dzēla kā nātre. Vēl vairāk pietvīkusi, jaunā sieviete izsteidzās zālē tik žigli, kā kāds būtu virs galvas noplīkšķinājis pātagu.
Te Olafs pamanīja, ka vecā trauku mazgātāja Liene viņu paslepus smīnīgi vēro. Skatiens bija tik nepatīkams, ka vīrietis neviļus sarāvās.
Patiesi, tobrīd viņš ne visai iederējās iestādē, par kuras darbinieku tikko bija kļuvis. Kurpes apdilušas un apdriskātas. Džinsa auduma bikses jau krietni izbalējušas un līdz caurumiem izsēdētiem ceļgaliem un pēcpusi. Biezais vilnas krekls pirkts gadus divus atpakaļ un cītīgi lietots visās svarīgākajās iziešanās.
