– Jums jau arī, cik dzirdu, būšot ģimenes pieaugums, un pat dubultīgs, – Jansonmāte teica un zīmīgi pamāja.
10.
– Jums jau arī, cik dzirdu, būšot ģimenes pieaugums, un pat dubultīgs, – Jansonmāte teica un zīmīgi pamāja.
Dagnija pietvīka. Bija nepatīkami apzināties, ka viņas ģimenes personīgā dzīve tiek apspriesta tikpat detalizēti kā ābolkūkas recepte. Tomēr pret veco sievu viņa nespēja būt nepieklājīga, tāpēc rāmi paskaidroja:
– Jā, būs mazulis gan dēlam, gan meitai.
– Un kā tad domājat iztikt? Vai Lonija palīdzēs? – viešņa neatlaidās.
Nu gan Dagnijai gribējās atcirst kaut ko rupju. Lai nu no kura, bet no māsas viņa palīdzību gaidīja vismazāk, taču Jansonmāte atbildi nemaz negaidīja.
– Man ir viena sasāpējusi lieta, kurā jūs varētu palīdzēt, – viņa teica un atkal silti uzsmaidīja Dagnijai. – Man ir divas gotiņas, bet tik daudz piena jau sen vairs nav kur likt. Bērni mudina, lai vienu lopiņu nododu gaļā. Taču tā es ar savu Daugaviņu izrīkoties nevaru. Padomā tik, es taču šo govi pati uzaudzināju. Viņa man patiesībā ir kļuvusi tik mīļa kā vēl viena meita… Un tad nu es domāju… Es nezinu, kā būtu, ja… Es to govi atdotu jums?
Dagnija izbrīnā iepleta acis. Lai nu saka vēl viens cilvēks, ka Dieva nav! Tieši tad, kad viņa lauza galvu, nezinādama, kā galus savilkt kopā, atnāk cilvēks un piedāvā izeju. Dagnija juta, ka vaigi no spējā satraukuma iekvēlojās.
– Bet kā tad nu mēs tā… Mums jau… Diez vai mēs tik drīz varēsim samaksāt, – viņa stomījās. Bija kauns atzīties, ka daždien Zvirgzdiem nav pat tik daudz pie dvēseles, lai nopirktu maizi, par sviestu nemaz nerunājot.
Taču Jansonmāte laikam gan zināja arī to. Viņa rāmi pasmaidīja un uzlika savu savītušo plaukstu uz Dagnijas rokas.
– Gan jau būs labi, meit. Nu jau man tā nauda vairs tā nedeg kā jaunās dienās. Gan jau drīz tavi vīrieši sāks strādāt, tad arī pamazām atdosiet. Man tā iznāk divi labumi: kādu brīdi būs lieka nauda, un reizi mēnesī būs viens mīļš ciemiņš, ko gaidīt.
Dagnijai no prieka asaras sariesās acīs.
– Paldies, māt, paldies…, – viņa nomurmināja, nespēdama rast vārdus, lai pilnībā izteiktu savu pārdzīvojumu.
– Nesaki nekā, meit, – saprotoši pasmaidīja Jansonmāte. – Es jau nedaru nekā īpaša. Tāpat bija labi cilvēki, kas man palīdzēja, kad paliku viena ar četriem mazajiem.
Vēl brīdi tērzējusi, Jansonmāte sāka atvadīties. Pateicībā Dagnija viņu pavadīja līdz pat lielceļam, kur abas sirsnīgi atvadījās. Bija tik patīkami sajust, ka dzīve pamazām nokārtojas un visas lietas nostājas savās vietās, ka atpakaļ viņa nāca, līksmu dziesmiņu trallinādama. Sievietei pat prātā nenāca, ka pavisam drīz varētu notikt kas tāds, kas dienu rāmo plūdumu sabango kā atvarā iemests akmens.
* * *
Tās dienas rītā Dagnija pamodās, nelāgu nojautu pārņemta. Šīs nojautas radīja naktī redzētais sapnis, kas neizgāja no prāta, arī nomodā esot. Dagnija bija redzējusi sevi jūras malā. Bet ne gaišā un saulainā dienā, kad ir tik patīkami pastaigāties liedagā, ļaujot siltajām smiltīm glaust kailās kāju pēdas un kāri ieelpot spirgto, svešzemju nojausmas līdzi nesošo vēju.
Nē, Dagnijas sapnī jūrā plosījās vētra. Pa debesīm trakā ātrumā drāzās pelnu pelēki mākoņi, kas strauji sabiezēja un kļuva arvien tumšāki. Jūra krākdama vēla tikpat melnus viļņus kā strauji tumstošās nakts debesis.
