106. – Visi jau nevar tā kā tu cauriem vakariem apkārt blandīties, – pavīpsnāja Lana. Viņa nevēlējās vīru aizvainot, taču nespēja arī noklusēt aizdomu pilno rūgtumu, kas pamazām krājās sirdī. Taču Olafs aizsvilās kā sveķains celms.
106.
– Visi jau nevar tā kā tu cauriem vakariem apkārt blandīties, – pavīpsnāja Lana. Viņa nevēlējās vīru aizvainot, taču nespēja arī noklusēt aizdomu pilno rūgtumu, kas pamazām krājās sirdī.
Taču Olafs aizsvilās kā sveķains celms.
– Protams, man ir jāvazājas riņķī! Vai tad lai pie tavām vēsajām vardes miesām cauriem vakariem nīkstu? Paskaties pati, pēc kā tu izskataies! Mati kā zivju eļļā izmērcēti, pati izplūdusi kā resna govs. Riebjas skatīties, – viņš sēca, gultā sēdus pielēcis. Katrs vārds ķēra mērķi kā nežēlīgas rokas trāpīgi mests akmens.
Lanai vaigos iesitās sārtums.
– Man gan šķiet, ka savu daļu arī tu esi vainīgs, ka esmu tik apaļa un tavām acīm netīkama. Ja tu domā, ka man pašai šāds stāvoklis briesmīgi patīk, tad tu rūgti maldies. Es gaidīt gaidu to dienu, kad beidzot viss būs galā un es atkal varēšu uzvilkt normālu kleitu, – viņa teica, pūlēdamās saglabāt mieru.
– Viss būs galā, – pārmēdīja Olafs. – Tu biji tā, kura gribēja vēl vienu bērnu!
– Un tev viņš bija par katru cenu vajadzīgs, jo citādi būtu jāiet cietumā, – atcirta Lana, arī iekaisdama. – Vai esi aizmirsis, mīlulīt, kā tevi ar to zagto divriteni pieķēra?
– Kāda tu esi zoss, – iesvilpās Olafs. – Es būtu izkūlies arī bez tavas palīdzības. Toreiz mammai bija nauda, viņa būtu sarunājusi labu advokātu.
– O, kāds tu pēkšņi gudrs kļuvis, – Lana savilka seju nicīgā smīnā. Lūpas sašķobījās, it kā sieviete grasītos spļaut.
– Protams. Un ne tikai to vien es tagad zinu, – sievu nikni vērodams, sēca Olafs. – Nu man ir skaidrs, ka pasaulē ir sievietes, kuras nesēž un negaida, kamēr vīrs visu pienes klāt un appuišo, bet rīkojas pašas. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka arī man gribas, lai kāds palutina, ka arī es dažreiz esmu vājš?
– Tu? Un vājš? Tam nu gan es nespēju noticēt, – ņirdzīgi iesmējās Lana. Vīrā klausoties, viņā atkal bija modušās nelāgas aizdomas.
– Un nemēģini iebilst, – Olafs viņu strupi pārtrauca. – Tev vajadzētu būt stiprajam balstam, kas palīdz manos centienos izsisties uz augšu. Bet ko tu dari? Tu īdi caurām dienām, ka ne atklausīties: “Ak, kā man te sāp; vai, kāds man uznāca nespēks; ja tu zinātu, cik zems man atkal nokrities hemoglobīns”!
Olafs mēdījās, izjuzdams milzīgu baudu un atvieglojumu. Ļaunie vārdi, kas nedēļām ilgi bija krājušies pašā tumšākajā dvēseles kaktā, nu bija raduši sev izeju un plūda aumaļām kā strutas no pārplīsuša augoņa. Pats runātājs labi saprata, ka viss teiktais ir patiesība tikai pa daļai, tomēr bija tik patīkami redzēt, ka Lana kļūst arvien nopietnāka un bālāka.
