Romāns turpinājumos. “Jaunava Marija atradusies,” Olafs nodomāja, ņirdzīgi sievā vērdamies. Viņa acīmredzot domāja, ka klusēšana un pacietība ir labākais līdzeklis visās dzīves situācijās. Bet tā taču nebija.
Romāns turpinājumos. 107.
“Jaunava Marija atradusies,” Olafs nodomāja, ņirdzīgi sievā vērdamies. Viņa acīmredzot domāja, ka klusēšana un pacietība ir labākais līdzeklis visās dzīves situācijās. Bet tā taču nebija. Ko gan viņi savas kopdzīves laikā bija panākuši? Imandra varēja būt asa un pat nežēlīga, ja situācija to prasīja, taču tieši tāpēc viņai bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties.
– Cik tu vari būt zemisks, – izmocīja Lana, mēģinādama apelēt pie vīra sirdsapziņas. Taču Olafu tas tikai vēl vairāk aizkaitināja.
– Ko tu teici? – viņš pārjautāja, acis piemiedzis.
– Es teicu, ka man ir bēdīgi, apzinoties, kāds tu patiesībā esi, – atteica Lana, satraukumam pieaugot.
– Tu labāk uz sevi paskaties, muļļa, – atcirta Olafs, acīm iemirdzoties ļaunā priekā.
– Kāda cibiņa, tāds vāciņš, – izsaucās Lana, aizvainota līdz sirds dziļumiem. – Tu mani, grūtu sievieti, sauc par muļļu, kaut gan es daru visu iespējamo, lai ietaupītu un mēs reiz tiktu pie turības. Bet pats? Ko tu pats dari? It kā taču strādā un pelni, bet vai ik pārdienas prasi no mammītes naudu.
– Ko tu teici? Atkārto vēlreiz, ko tu tikko teici, – draudīgi nošņācās Olafs.
– Ko gribu, to runāju. Domā, es esmu akla un kurla? Tu domā, es par tavām gaitām neko nezinu, – sievietes iespiedzās, vairs nespēdama apvaldīt greizsirdību.
Vienā stiepienā Olafs bija no gultas ārā un kā draudīga ēna ar sitienam paceltu roku nostājās blakus sievai.
– Tu! Tu…, – viņš elsa, nespēdams atrast vārdus, lai izteiktu dusmas un riebumu, ko tobrīd juta.
Lana bailīgi sarāvās.
– Vai tad es ko… Vai tad es tāda…, – viņa nomurmināja.
Tālāk sieviete netika, jo smaga dūre kā akmens ietriecās sejā. Lana iekaucās sāpēs. Skatienu aizmigloja no pārsistā deguna izšļākušās asinis. Olafu tas tikai vēl vairāk aizkaitināja. Neko nevērodams, viņš sita vēl un vēlreiz, līdz šņuksti apklusa. Tad Olafs pēkšņi atģidās. Samulsis viņš pavērās savās asiņainajās rokās, atkrita uz gultas malas un iespieda pieri delnās. No krūtīm izlauzās nevarīgs un nožēlas pilns: – Mammu.
Divreiz nebija jāsauc, jo kautiņa troksnis bija uzmodinājis blakus istabā guļošo Kristiānu un Intu. Steigā no gultām izlēkuši, tie nu stāvēja durvīs un izbaiļu pilnām acīm raudzījās istabas puskrēslā, mēģinādami aptvert notikušo.
– Lops, tu viņu nositi, – izsaucās svainis, sievu malā pavirzīdams un istabā iespraukdamies.
Olafs paraudzījās viņā neko nesaprotošu skatienu. Naids bija izkliegts un izgāzts dūru spēkā. Nu tā vietu ieņēma vārdos neizsakāms nogurums un bailes. Vīrietis gausi piecēlās, piegāja pie sievas un saudzīgi apņēma viņas elsās trīsošos plecus. Viņš gaidīja, ka tiks atgrūsts un nāksies noklausīties pārmetumus. Taču Lana abām rokām satvēra Olafa plaukstu un sāka to skūpstīt. Cauri asarām un elsām izlauzās vārdi:
– Tu taču mani nepametīsi?
Vīrietis no augšas pavērās sievietē. Kaklu atkal aizžņaudza riebums. Olafs nespēja noraudzīties, kā panīkusī būtne zemojas. Daudz labprātāk viņš būtu pacietis mežonīgu dusmu izvirdumu, kas liek sajusties vainīgam. Vīrietis skaidri apzinājās, ka ir rīkojies slikti un tāpēc pelna nopēlumu. Ja Lana izturētos pret viņu noraidoši, tas varbūt saērcinātu, taču arī liktu saņemties cīņai pašam ar sevi. Sievietes pilnīgā padevība un samierināšanās ar likteni Olafam šķita nodevība.
– Nē, es tevi nepametīšu, – viņš teica un sakoda zobus. Tobrīd vīrietis ienīda pats sevi.
– Paej malā, – no satraukuma piesmakušā balsī nokomandēja Kristiāna un nolika uz grīdas bļodu ar aukstu ūdeni. Tad viņa notupās Lanai līdzās un sāka saudzīgi apmazgāt asiņaino seju, kaklu un rokas.
Laiks, likās, apstājies. Lai mazinātu satraukumu, Olafs lēnām staigāja pa istabu šurpu turpu. Ints brīdi drūmi blenza viņā, tad attupās sievai līdzās un palīdzēja apkopt Lanu. Kad tas bija paveikts, vīrieši saudzīgi iecēla sievieti gultā, un Kristiāna viņu rūpīgi apsedza.
– Nu, brālīt, šādu cūcību gan es no tevis negaidīju, – caur zobiem izgrūda Kristiāna un iegāja atpakaļ savā istabā. Ints uzmeta Olafam riebuma un nicinājuma pilnu skatienu un sekoja sievai, klusi aizvērdams aiz sevis durvis.
Palicis viens, Olafs vēl brīdi mīņājās pie gultas. Kad likās, ka sieva iemigusi, viņš klusītēm izgāja virtuvē, apsēdās uz plīts priekšā novietotā bluķa un aizsmēķēja. Domas pamazām atguva skaidrību, un vīrietis sāka pilnībā apzināties savu nodarījumu. Taču viņam nebija žēl sievietes, kas nu mocījās sāpēs un cieta pilnīgi nevainīga.
