Romāns turpinājumos. 109. – Ja vēlaties, es pacelšu gultas galvgali, un jūs varēsiet zvilnēt pusguļus, – māsa gādīgi piedāvāja, noņemdama sistēmu un pārlīmēdama Lanas roku adatas dūriena vietā ar baltu plāksteri.
Romāns turpinājumos. 109.
– Ja vēlaties, es pacelšu gultas galvgali, un jūs varēsiet zvilnēt pusguļus, – māsa gādīgi piedāvāja, noņemdama sistēmu un pārlīmēdama Lanas roku adatas dūriena vietā ar baltu plāksteri.
Sieviete piekrita. Pēc brīža skatienam pavērās vairākas gultas ar kājgaļos uzmestām strīpainām un rūtainām pidžamām, grāmatām un avīzēm nokrauti skapīši un logs, kuru gandrīz pilnībā aizsedza tumša egle.
– Pusdienas nāk, – noskandēja Elga, un telpa vienā mirklī atdzīvojās. Vecākas un jaunākas sievas slējās augšā no savām cisām, tvēra pēc halātiem un steidza saņemt dienišķo pārtikas normu. Bālās, vienaldzīgās sejas bija tik līdzīgas cita citai, ka likās, palātā ievietotas desmit dzīves izmocītas māsas. Pat sievietes galvenā rota – mati – visām slimniecēm bija vienlīdz izspūruši un vienādā pelnu krāsā.
Pēkšņi Lanai likās, ka viņa mostas no dziļa un murgaina miega. Vai slaidie, bālie, viegli trīsošie pirksti, kas mēģināja saturēt ūdens glāzi, piederēja viņai? Vai tās bija viņas slaidās kājas, kas nu gulēja kā divi nedzīvi baļķi, ieautas Dagnijas adītās pelēkas rupjas vilnas zeķēs? Vai tā vispār bija viņa, brašā Rīgas meiča, kas te flegmātiski ļāvās krāčainajam dzīves plūdumam, kam šobrīd bija grūti saredzēt loģisko mērķi un jēgu vispār?
Pamanījusi zeltnesī laulības riņķi, Lana nicīgi pasmīnēja. Protams, ne jau viņa, bet Olafs bija tas, kurš izvēlējās tieši šo savstarpējās piederības zīmi. Todien veikals bija ļaužu pilns un smacīgs. Kur vien skaties, visur garu garās rindas, jo tuvojās izlaidumu laiks. Laimīgi izspraukušies cauri dzīvu ķermeņu sienai, abi precēties gribētāji konstatēja, ka laulības gredzenu klāsts stendā ir gaužām pieticīgs. Lanas slaidajiem pirkstiem derēja tikai divi: šaura, pirkstā tikko pamanāma zelta stīpiņa un plats, masīvs laulības riņķis, kuru varēja pamanīt jau iztālēm. Lanai labāk patika stīpiņa, jo tā labi piestāvēja viņas trauslajam augumam. Taču Olafs tā nebija ar mieru.
– Lai visas manas vecās brūtes skatās un brīnās, ar kādām zālēm tu mani esi ieēdinājusi, – viņš bravūrīgi smējās un miedza ar aci pārdevējai.
Lanai nepatika vīrieša vulgārā uzvedība. Taču glaimoja apziņa, ka ir spējusi paveikt to, par ko daudzas pirms viņas sapņojušas. To apsvērusi, viņa piekrita rīkoties pēc Olafa prāta. No veikalā valdošā karstuma un satraukuma sievietei laikam bija piepampušas rokas, tāpēc vēlāk gredzens izrādījās par lielu un bija jānes meistaram savilkt ciešāk. Pēc pielabošanas riņķis kļuva tik šaurs, ka to tikai ar grūtībām varēja uzdabūt pirkstā, bet noņemt vairs nebija iespējams. Lanu tas ļoti apbēdināja, bet Olafs atkal jokoja:
– Lieliski! Ja tu arī kādreiz sadomāsi no manis šķirties, tad piemiņa par mūsu laulību vienalga paliks.
– Varbūt tas būsi tu, kurš mēģinās aiziet no manis, – Lana dzēlīgi piezīmēja, cerēdama dzirdēt no jaunā vīra mūžīgas mīlestības apliecinājumus. Taču Olafs tikai vienaldzīgi paraustīja plecus un nosmīnēja:
– Iespējams, tev tiešām ir taisnība!
Jā, ar šo vīrieti sadzīvot nebija vienkārši…
Lana sakustējās un ar delnu norausa no pieres sviedrus. Pamēģināja gredzenu nomaukt un bija pārsteigta, ka tas arī izdevās. Nu, jā, par ko gan viņa brīnījās? Kad jaunā dzīvība, kas brieda mātes ķermenī, paņēma savu tiesu, tad visai maz kas palika pāri. Turklāt Zvirgzdu saimes uzturs bija ļoti pieticīgs: pienā vārītas putraimu putras, paštaisīts sviests, rupjmaize un Jansonmātes šad tad atnestais speķis. Jau par to iedomājoties vien, Lanu pārņēma pretīgums.
Bet gredzens tiešām bija skaists. Pašķiebjot stīpiņu, varēja skaidri salasīt tajā iegravētos vārdus: “Mūžam tavs O. 1993.g. 19.jūn.” Savulaik grezni veidotais burts “O” Lanai bija licies romantiski noslēpumains. Nu tas kaitināja ar savu bezpersoniskumu. Aiz meistarīgi veidotā krāšņuma taču varēja paslēpties Ojārs, Oskars, Ogistēns un daudzi citi O. Arī vārdi “Mūžam tavs” Lanai nu šķita smieklīgi. “Muļķīga un tukša ārišķība, gluži kā visa mūsu kopdzīve,” viņa rūgti pasmaidīja.
Pavisam maz laimīgu mirkļu glabāja atmiņa. Daudz vairāk tur bija muļķīgu pārpratumu, nevērības un neizpratnes vienam par otra vēlmēm un vajadzībām. Turklāt nevarēja teikt, ka Olafs ir slikts un viņa tā labā, vai arī otrādi. Viņi vienkārši nebija viena ābola divas pusītes, tāpēc ik uz soļa nodarīja viens otram negribētas sāpes.
