113. – Nē… Viss jau bija labi… – viņa stomījās un jutās kā Pelnrušķīte, kura nav paspējusi izskriet no zāles līdz pulksten divpadsmitiem.
113.
– Nē… Viss jau bija labi… – viņa stomījās un jutās kā Pelnrušķīte, kura nav paspējusi izskriet no zāles līdz pulksten divpadsmitiem.
– Ja neiebilstat, dāmas, es jūs uzcienāšu ar mazu kokteilīti, – vīrietis teica, tad piebilda, vērsdamies tieši pie Lanas: – Jums es to veltu īpaši.
Meitenei vaigos atkal iesitās sārtums. Pārējie skuķi zīmīgi saskatījās. “Beidz izlēkt. Liene to necietīs,” Lanai bažīgi iečukstēja ausī Beatrise, draudzeni no pārēja bara mazliet sāņus pavilkusi. Tomēr bija jau par vēlu. Lai gan Lana zināja, ka skaistais vīrietis ir vīzdegunīgās un neaprēķināmās barvedes ļoti labs paziņa, viņa nespēja apvaldīt pēkšņi uzbangojušās jūtas. Visu vakaru meitene sēdēja, acis iepletusi un lūpas kā saldkaislam skūpstam pavērusi, un raudzījās tikai Olafā. Kā ass nazis iedūra pakrūtē, kad vīrietis uzlūdza uz deju Lieni. Skaudība un dusmas aizžņaudzA rīkli, kad viņi smējās, sačukstējās un skūpstīja viens otra matus, ausis un kaklu, būdami pārliecināti, ka alkohola apmiglotās draudzeņu acis dūmu aizplīvurotā telpā neko nemana. Kad Lana, pagalam sarūgtināta, jau grasījās doties mājup, elegantais kavalieris paklanījās tieši viņai.
– Ko jūs visu vakaru manī tā skatāties? – jautāja vīrietis, pievilcis meitenei sev cieši klāt dejas ritmā maigi šūpodams.
– Es… man… – sastomījās Lana, negaidītā jautājuma samulsināta.
– Neizliecieties, jums tas slikti iznāk. Es taču jums patīku, – pašapzinīgi paziņoja vīrietis.
– Varbūt, bet jūs… Jūs taču esat Lienes puisis, – nomurmināja Lana, tiešām nespēdama samelot vīrietim, kurš ieslīpi no augšas viņu smīnīgi vēroja.
– Lienes puisis? Kurš to teica? Mēs vienkārši esam labi paziņas, – iesmējās Olafs un pēkšņi palaida Lanu tik vaļīgi, ka viņa gandrīz aizvirpuļoja pa zāli viena pati. Lai tas tomēr nenotiktu, meitene stingrāk pieķērās vīrietim. Olafs to tikai bija gaidījis.
– Nu redzu, ka es jums tiešām patīku. Citādi jūs pie manis tik cieši neturētos, – viņš smējās un pēkšņi sažņaudza Lanas slaido augumu tik cieši, ka viņai gandrīz vai aptrūka elpas.
Šādā satvērienā viņi aizvadīja visu atlikušo vakaru. Olafs smīnēja un savām brūnajām acīm nekautrīgi urbās meitenei sejā. Viņa sarka un baidījās paskatīties augšup, lai nenodotu, cik laimīga tobrīd jutās. Laikam jau Olafs to zināja bez teikšanas, jo neatlaida meiteni no savām skavām arī tad, kad mūzika beidzās un muzikanti pāršķīra notis. Būdams vairāk nekā galvastiesu garāks un atlētiski veidots, viņš trauslo vidusskolniecīti šūpoja savās spēcīgajās rokās kā bērza zars šūpo mazu putnēnu. Abi atģidās tikai tad, kad zālē bija palikuši tikai daži pavairāk iereibuši klienti. Arī Lanas draudzenes bija pazudušas.
– Nu gan būs slikti. Liene man to nekad nepiedos, – Lana nobāla.
– Vai nu tik traki būs, – neticīgi paraustīja plecus Olafs. Taču arī viņš kļuva domīgs, kad izrādījās, ka mohēras jakai, ko Lana bija aizņēmusies no mātes, visa mugura ir sagriezta sīkās strēmelēs.
