Romāns turpinājumos. 117. Blondīne grabināja kalkulatora taustiņus un aizpildīja dokumentus, reizi pa reizei nīgri atbildēdama un telefona zvaniem. Arī viņai laikam sala, jo bija ievīstījusies adītā vilnas jakā.
Romāns turpinājumos. 117.
Blondīne grabināja kalkulatora taustiņus un aizpildīja dokumentus, reizi pa reizei nīgri atbildēdama un telefona zvaniem. Arī viņai laikam sala, jo bija ievīstījusies adītā vilnas jakā. Uz krēsla atzveltnes karājās nevērīgi uzmesta ādas soma. Kad mollīgajai kasierei, kura apkalpoja aiz letes, aptrūkās sīknaudas ar ko izmainīt prāvāku naudas zīmi, viņa gāja pie blondīnes. Skuķis parakājās somā, izvilka naudas maku, izbēra uz galda glītā sainītī salocītus papīra latus un kaudzīti spīdīgu ripiņu. Dažas iebērusi bufetniecei saujā, viņa pārējo ievietoja atpakaļ makā.
Pēc brīža soma jau atkal karājās vecajā vietā, bet Olafam acīs joprojām mirdzēja redzētā atspulgs. Nauda! Vesels žūksnis! Simts latu, bet varbūt arī vairāk tur bija. Kaut tikai vienu naudas zīmi no rūpīgi salocītās kaudzītes dabūt. Nu, kaut vai piecus latus. Ar tiem pilnīgi pietiktu, lai kārtīgi paēstu un nopirktu smēķus. Vairāk jau Olafam nemaz nevajadzēja. Ja nu varbūt vēl vienu piecīti, lai varētu bez pazemojošās aizņemšanās līdz nākamajai algas dienai izvilkt…
Olafs viltīgi samiedza acis un pasmīnēja. Pirkstu galus sāka durstīt karstas adatiņas. Delnas nosvīda. “Kā vienmēr, kad grasos darīt to, ko nevajadzētu,” vīrietis nodomāja un pievēra acis. Pēkšņi viņš redzēja sevi šūpojamies pārpildītā autobusā. Priekšā stāvēja miesās apjomīga sieviete un viņai no kabatas laukā rēgojās brūns, apdiluša maka stūris. Transporta līdzeklis bremzēja. Īss mirklis, un piebriedušais naudas zutnis ir jau Olafa kabatā, bet viņš pats – uz ielas. Kamēr sieviete atjēdzās un sāka kliegt, no vīrieša vairs nebija ne miņas…
No trakulīgajām atmiņām Olafam noreiba galva. Kurš varēja pateikt, cik reizes viņš jau izmēģinājis savu veiksmi? “Ne jau es esmu vainīgs, ka mūsdienās negodīgajā pasaulē saujiņai nekauņu pieder viss, bet citiem jāstaigā tukšu vēderu,” nodomāja vīrietis un vēlreiz pārlaida skatienu bufetes telpai. Tā nu murdēja kā zivju pilns tīkls, jo apmeklētāji bija sasnieguši to kondīciju, kad runā visi, bet neklausās neviens. Tomēr Olafs vēl vilcinājās. Izvilkt maciņu no kabatas lempim pārpildītā trolejbusā vai “aizņemties” dažus latus no somiņas, kas nevīžīgi nomesta kafejnīcas grāmatvedības telpā tomēr nebija viens un tas pats. Lai iekļūtu šajā cietoksnī, vajadzēja izdomāt kaut ko tik ticamu, ka nevienam vismaz kādu laiku nerodas nekādas aizdomas un Olafs var netraucēti nozust.
Iezvanījās telefons. Blondīne pacēla klausuli un nīgrā, no smēķēšanas piesmakušā balsī nodūca: “Haļļo, Gaļa klausās.” Olafam pierē nodunēja kā smaga āmura sitiens. Kāpēc arī viņš nevarētu lūgt atļauju kaut kur piezvanīt? Tomēr šo ideju vīrietis tūdaļ atmeta. Kāpēc gan lai šī Gaļa ļautu svešam cilvēkam vienam runāt pa savu telefonu? Gan jau sēdēs pati klāt un piedevām vēl aizdomīgi lūrēs uz pirkstiem. Olafs noskurinājās un iekampa prāvu malku alus.
– Tu gan šovakar tāds jocīgs. Ne lāga ēd, ne ko runā, – piezīmēja Kārlis, jau otro kausu alus aizsākdams.
– Nav garastāvokļa, – atrūca Olafs un aizsmēķēja.
– Saprotu, Imandra nedod sirdij mieru, – pasmīnēja Kārlis.
Olafs tikai nenoteikti papurināja galvu. Viņš pacietīgi vēroja blāvi apgaismoto durvju spraugu kā modrs kaķis peles alu. Labu brīdi tomēr likās, ka veiksme ir novērsusies. Pulkstenis nepielūdzami tuvojās autobusa atiešanas laikam, bet Olafam nebija neviena pieņemama rīcības plāna. Taču tad vīrietis saspringa: blondīne bija piecēlusies. Nesteidzīgā gaitā viņa ienāca bufetes telpā, rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis, piegāja pie bufetes, pārmija dažus vārdus ar bufetnieci un pazuda mazās durtiņās aiz letes. Pēc dažām minūtēm tuklā sieva viņai sekoja. Olafs vēl brīdi vilcinājās, tad cēlās, uzvilka krietni apdilušo ādas jaku un devās uz leti. Uz Kārļa izbrīnīto jautājumu vīrietis tikai zīmīgi pasmīnēja:
– Man jāpiezvana.
Smalkjūtīgais draugs neko vairāk arī nejautāja.
Aiz letes joprojām neredzēja ne tuklo bufetnieci, ne blondo Gaļiņu. puspievērtās durvis atgrūdis, Olafs nonāca spoži apgaismotā virtuvē. Abas meklētās sēdēja pie vaskadrānas pārklāta galdiņa un malkoja kafiju. Paveca sieviņa sarkani krāsotiem matiem, acīmredzot pavāre, stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un vēroja, kā elektriskajā krāsniņā sildās vairāki gaļas pīrādziņi.
– Labvakar, meitenes! – Olafs līksmi sveicināja. – Vai varu izlūgties jūsu palīdzību?
Visas trīs neuzticīgi pavērās nelūgtajā miera traucētājā. Tomēr redzot, ka runātājs ir glīts vīrietis, sievietes atmaiga. Turklāt, pretstatā pagalam apnikušajai krogus publikai, kas parasti bija tik noreibusi, ka lāgā neatcerējās pat savu vārdu, šis bija skaidrā.
