11. Te pēkšņi draudīgajā mutulī parādījās kuģis. Vislabprātāk Dagnija būtu palikusi stāvam kāpās, taču kāda neredzama vara pavēlēja braukt, un viņa kāpa uz klāja.
11.
Te pēkšņi draudīgajā mutulī parādījās kuģis. Vislabprātāk Dagnija būtu palikusi stāvam kāpās, taču kāda neredzama vara pavēlēja braukt, un viņa kāpa uz klāja. Tikko krasts bija izzudis skatienam, kuģis sāka grimt. Tas it kā juka un dalījās, un Dagnija skaidri juta, ka kājas arvien dziļāk grimst stindzinoši saltajā ūdenī. Vēl pēc mirkļa tas jau žņaudza krūtis, tad sāka skaloties gar kaklu. Dagnijai likās, ka sāļā valgme žļerkst arī plaušās.
Un tad vairs nebija ne jūras, ne kuģa. Dagnija sēdēja Rīgas dzīvoklīša šaurajā virtuvītē un ēda sēnes. Ēda negribīgi, skaidri juzdama, ka pelēkbrūnās, glumās ļerpatas spiežas rīklē. Tomēr viņa ēda, pārvarēdama riebumu un katru mirkli augošo spiediena sajūtu pakrūtē. Pacēlusi galvu, pēkšņi satrūkās. Pretim raudzījās drausmīgi sašķiebts vieplis atņirgtiem zobiem un tumšiem acu dobuļiem, kuru dzīlēs gailēja sarkana uguns. Pati seja bija it kā pelnos apvārtīts, asiņains gaļas gabals.
Mošķis tuvojās. Dagnija lēca kājās, lai to atvairītu, un pamodās. Piere bija norasojusi. Arī mugura vēsiem sviedriem klāta, lai gan istaba nelikās karsta. Sagumzītā sega un palagi spocīgi baltoja puskrēslā.
Sieviete atsēdās uz gultas malas un brīdi klausījās, kā krūtīs joprojām joņo nejaukā sapņa izbiedētā sirds. Pamalē tikko bija samanāma šaura, bālzilgana, rītausmas tuvošanos vēstoša svītra. Uz vecmāmuļas gultai līdzās paklātiem matračiem šņākuļoja Alla un Madara. Visā mājā valdīja gandrīz nereāls klusums.
Dagnija salika rokas aiz galvas un izstaipījās. Atkal ienāca prātā Rīga, kur pat naktīs rosība īsti nenorima. Uzsākot dzīvi pilsētā, mūžīgais troksnis bija šķitis apgrūtinošs. Taču divdesmit gadu laikā pie tā bija tik ļoti pierasts, ka nu dziļais lauku miers Dagniju gandrīz vai biedēja. Vai viņa nebija kā laiva, kas atīrusies no viena krasta un otru vēl nav sasniegusi? Ieguvums vai zaudējums tas bija, ka ģimene, paļaudamās mātes sirds aicinājumam, bet varbūt vienkārši iedomai, atgriezās dzimtas mājās?
Protams, Rīgā neklājās viegli, tomēr lielpilsēta bija daždažādu iespēju pilna. Dagnija, teiksim, varēja uz tirgus vai tunelī andelēties ar pašas tamborētiem cimdiem, zeķēm un cepurēm, mēģinot pārdot šo to no gadu gaitā iekrātās iedzīves un apģērba vai, visļaunākajā gadījumā, vienkārši ubagot. Laukos bija tikai divas iespējas: vienmuļa knibināšanās savā piemājas saimniecībā vai smags darbs par smieklīgi mazu samaksu kādā gaterī. Protams, te varēja savai vajadzībai izaudzēt kartupeļus, sīpolus un pupas, aizdara tiesai mežā pielasīt ogas un sēnes. Taču, lai sūtītu bērnus skolā, ar to bija par maz. Veikalniekiem par apģērbu, grāmatām un burtnīcām nevarēja maksāt ogās, sēnēs un kāpostos. Tie prasīja samaksu skaidrā naudā, turklāt – neatejot no kases. Par to domājot, mātes galva slīdēja arvien zemāk un zemāk.
Tomēr ne, bija taču arī laukos cilvēki, kuri prata dzīvot un iekārtojās gluži labi. Kāpēc arī Dagnijas Zvirgzdas ģimene nevarētu būt starp tiem? Ja Rīgā viss negāja tā, kā gribējās un vajadzēja, tad vienīgi tāpēc, ka apkārt bija daudz sliktu cilvēku, kuri noveda viņas mīļos no pareizā ceļa. Nu tas bija pagājis un aizmirsts. Te, lauku mierā un čaklā darbā, viss vērsīsies uz labu. Arī tas, kurš reiz pakritis, te varēja atspirgt, piecelties no dzīves dubļiem un uzsākt jaunu, saturīgu gaitu.
Ar šo laimīgo domu Dagnija iemiga un pamodās tikai tad, kad uz saviem matračiem sāka knosīties mazmeitas. Istaba jau bija spožas saules gaismas pielieta. Pa šķirbiņā pievērtām durvīm sasizdamies, reizumis iešķindējās trauki.
Dagnija izrausās no gultas un sasukāja matus. Tad viņa pavēra virtuves durvis un padeva līksmu “Labrīt!”. Ints, kurš sēdēja pie galda un dzēra brokastu kafiju, atbildei pamāja ar galvu. Lana žigli uzlika uz galda vēl vienu krūzi un no galda apakšas izvilka sarkani krāsotu, Inta taisītu koka ķeblīti.
Sēsties, mammu, – viņa aicināja un piebīdīja mātei tuvāk bļodiņu ar ceptām treknas cūkgaļas šķēlēm, puskukuli rupjas maizes un nazi.
Kur tad jūs tik agri augšā, – Dagnija brīnījās, riecienu griezdama.
Ints ies aprunāties, vai nevar kur dabūt darbu, – vedekla pasteidzās atbildēt, vīramātes krūzīte kafiju no baltas kannas liedama.
Dagnijai sirdī iešalca silts prieks: vismaz viens no vīriešiem beidzot bija apjēdzis, ka septiņu cilvēku saime nevar iztikt vienīgi no ciltsmātes pensijas.
Tas labi, dēls, ka tu par ģimeni domā, – viņa uzslavēja, kāri maizes rikā kozdama.
Vēl jau nu neko neesmu atradis, – vīrietis iebilda, tomēr vaigos iesitās sārtums. Bija patīkami, ka viņa pūles pamana un novērtē.
