Vīrietim acīs dega jautras liesmiņas, kas lika iekvēloties arī sieviešu vaigiem. – Kas par lietu?- jautāja bufetniece.
118.
Vīrietim acīs dega jautras liesmiņas, kas lika iekvēloties arī sieviešu vaigiem.
– Kas par lietu?- jautāja bufetniece. Tumšsarkanās kleitas dziļajā izgriezumā iezīmējās mīksti krūšu apaļumi. Sniegbaltajai galvassegai pieskaņotais priekšautiņš uz tukla vēdera likās kā uz milzīga kalna nejauši nokritis mazītiņš kabatlakatiņš.
– Meitenes, zeltenītes, daiļās magonītes. Man sieva guļ Rīgā, dzemdību namā. Iespējams, tieši šobrīd nāk pasaulē mūsu pirmais mazulis. Viņa ir rēzus negatīva, tāpēc var būt visādi. Vai jūs nebūtu tik laipnas un neatļautu man piezvanīt? Nu, lūdzu, lūdzu, lūdzu.
Olafs iesmilkstējās žēli, bet reizē eleganti. Viņa skatiens bija tik izmisis, ka spētu iežēlināt pat viscietākās sirdi. Turklāt vīrietis sakustējās, tā, it kā grasītos tūdaļ mesties ceļos uz taukiem nopilējušās un ēdienu atkritumiem piebirušās flīžu grīdas. To nu dāmas nevarēja pieļaut. Saskatījušās viņas cita caur citu izsaucās:
– Nevajag!
– Es gan nezinu, vai tā būs īsti labi. Tālsarunas taču maksā, un mums noteikti ļoti stingri limiti… – bažīgi iebilda Gaļina, kuras pārziņā atradās acīmredzot vienīgais telefons šajā uzņēmumā.
– Ko jūs, es taču samaksāšu! Cik maksā minūte? Latu? Divus latus? Vairāk jau es nerunāšu, jo tūdaļ dodos uz Rīgu arī pats, bet – sirds nav mierīga. Man ir jāzina, vai ar viņu viss kārtībā, vai bērnam viss labi. Ne jau sava prieka pēc Marina dzemdē Rīgā…
Olafa pēdējie vārdi bija izteikti tik sāpīgā tonī, ka sievietes atkal saskatījās. varbūt tieši šobrīd kaut kur galvaspilsētas saltajos mūros izšķīrās kāda cilvēka liktenis, varbūt notika cīņa starp dzīvību un nāvi. Bet viņas te tielējās. Viņas vērtēja dažas minūtes augstāk par cilvēka dzīvību.
– Paklau, Gaļa, varbūt ļauj viņam. No tiem dažiem santīmiem neviens nekļūs ne bagāts, ne nabags, – nu ierunājās saimniece. Viņa varēja jau būt tajā vecumā, kad jāsāk domāt par mazbērniem.
– Labi, nāciet, – apņēmīgi noteica Gaļina un devās uz durvīm. Olafs viņai steidzīgi sekoja, ar vienu aci pulkstenī šķielēdams. Smadzenēs rosījās viena vienīga doma: kā izdabūt sievieti no istabas? Laika bija pārāk maz, tāpēc lielu teātri taisīt nevarēja. Tomēr nevarēja arī pagrābt somiņu un mesties ārā no istabas. Tad jau vispār nebija vērts šo spēli uzsākt.
– Runājiet, bet tikai ātri, – teica sieviete, uz telefona aparātu norādīdama. Viņa pati nostājās plaši atvērtajās durvīs, gatava sagaidīt sarunas beigas.
Olafs juta, ka piere viņam noraso. Galvā joprojām rosījās tikai viena doma: ko darīt? Pilnīgi automātiski roka uzgrieza numuru. Klausulē atskanēja gari stiepti pīkstieni. Pēkšņi vīrietis, pats sev par lielu pārsteigumu, izdzirda svešādi piesmakušu balsi, kas izmisusi lūdza:
– Vai jūs tomēr uz mirkli neaizietu? Tas ir ļoti intīmi…
Sieviete neapmierināti noklepojās un aizvēra durvis. Olafs atviegloti uzelpoja un žigli pagrāba somiņu. Īss slēģa klikšķis, un skatienam pavērās apbružāta ādas maka apaļa mugura. Tā likās kā ezera dūņās iesnaudusies, trekni nobarojies līnis.
