Romāns turpinājumos. 119. Salts decembra vējš dzenāja slapjas pelēku mākoņu plūksnas. Izmirkusī zeme asaraini vērās debesīs kā jautādama, kad beidzot iestāsies miers un tā varēs atpūsties no vasaras dzīvīgās steigas.
Romāns turpinājumos. 119.
Salts decembra vējš dzenāja slapjas pelēku mākoņu plūksnas. Izmirkusī zeme asaraini vērās debesīs kā jautādama, kad beidzot iestāsies miers un tā varēs atpūsties no vasaras dzīvīgās steigas. Dagnija Zvirgzda beidza adīt grezniem rakstiem rotātu vilnas zeķi un tīksmi izstaipījās. Viņas slepenais darbs bija galā, un beidzot varēja paveikt to ko, sirds tik ļoti kāroja jau visu vasaru: apciemot Jāni Kubuli. No ciema sievām Dagnija aplinkusi bija uzzinājusi, kā jaunības dienu draugam klājās, tāpēc īpašas cerības neloloja. Viņa zināja, ka Jānis ir šķīries un ilgu laiku dzīvojis divatā ar māti. Kad Kubuliene beidzot aizgājusi aizsaulē, viņš palicis ar naudas žūksni kabatā, taču galīgi bez padoma. Tā nu pamazām iesācis dzert un nolaidis saimniecību tiktāl, ka dzīvo no rokas mutē.
Dagnija izdzēra pēdējo lāsi kafijas un piecēlās. Ritēja pirmā Adventes nedēļa, laiks, kad tiek pārdomāts bijušais un piedots pāri nodarītais. Visa pasaule likās uz brīdi kļuvusi sirsnīgāka un līksmāka. Kāpēc arī Dagnija nevarētu vēlreiz ļauties saldajam neprātam? Kāpēc viņa nevarētu beidzot apraudzīt to puisi, kuru visu mūžu uzskatījusi par savu likteņa nolemto? Ratenieku saimniece pavēra meitas istabas durvis, taču tā gulēja, galvu segā ietinusi. Klusītēm māte šķērsoja istabu un pavēra durvis uz vedeklas kambari. Lana sēdēja pie loga un lāpīja Olafa kreklu.
– Es mazliet iziešu. Man darīšanas ciemā, – māte meloja, notvīkusi kā skuķe.
