Romāns turpinājumos. 120. Taču Lana to nepamanīja. Viņa pacēla savas skumjās, dziļi zilbrūnos dobumos iegrimušās acis un gurdi pamāja.
Romāns turpinājumos. 120.
Taču Lana to nepamanīja. Viņa pacēla savas skumjās, dziļi zilbrūnos dobumos iegrimušās acis un gurdi pamāja. Vedeklai nebija ne mazākās vēlēšanas noskaidrot, ko tieši vīra māte iecerējusi darīt un kāpēc pēkšņi tik nelāgā laikā sadomājusi iziet no mājām.
Dagnijai tas bija gluži pa prātam. Viņa žigli atgriezās virtuvē un sāka kravāties. Ielika grozā gabalu Jansonmātes dotā žāvētā speķa un divas burciņas pašas gatavota ievārījuma. Klāt pielika prāvu maisiņu biezpiena, burku krējuma un pudeli tikko slaukta piena. Tad Dagnija celofāna maisiņā rūpīgi iesaiņoja tikko pabeigto zeķu pāri un arī to noguldīja pārējām veltēm līdzās. Visam pāri viņa pārklāja baltu lina dvieli. Kad tas bija paveikts, māte ņēmās posties pati. Viņa mazgājās, sukājās un krāsojās tik rūpīgi , kā nebija to darījusi varbūt pat kopš Olafa kāzām.
Tiesa gan, laiks izrādījās daudz draņķīgāks nekā varēja likties, pa logu raugoties. Nebija Dagnija vēl pārdesmit soļus no pagalma aizvējā attālinājusies, kad viņu sāka purināt spēcīgas vēja brāzmas. Tām pretojoties, sievietes pilnīgais stāvs locījās uz priekšu un atpakaļ, no vieniem sāniem uz otriem. Istabā sēžot, bija licies, ka ārā ir auksts, bet nu Dagnija svīda kā pirtī. Drīz klāt bija vecā kaite – aizdusa.
Tomēr Dagnija nesūrojās. Kamēr ķermenis cīnījās ar neganto gaisu, tikām prāts šķetināja cerību pilnu domu pavedienu, kura centrā atradās Kubuļu Jānis. Lai gan veselais saprāts brīdināja, ka ilgajos gados vīrietis noteikti ir pamatīgi izmainījies, tomēr jaunības spirgtuma pārpilnā sirds nepiekāpīgi tiecās tēlot viņu tieši tādu kā neskaitāmajās tikšanās reizēs, kad abiem kopā bija tik labi.
Nē, skaists Kubuļu Jānis noteikti nebija. Arī pārāk gudrs ne. Dagnija pat nevarēja pateikt, kāpēc tieši viņu izvēlējusies no prāvā pielūdzēju pulka. Kas tad viņš patiesībā bija, ja salīdzināja ar brašo balamuti Dagnas Jāni? Un kas bija Kubulis pret izdaudzināto kausli un nekaunīgo pavedēju Rugāju Gati? Dagnijai gandrīz vai žēl sametās, kad atcerējās puiša trauslo augumu un sievišķīgi maigo smaidu. Un kustības Jānim allaž bija tik saudzīgas puiša trauslo augumu un porcelāna lelle, kas var saplīst pat no vērīgāka skatiena.
Tomēr tieši šis klusais īpatnis bija sagūstījis Dagnijas sirdi uz mūžu. Vienīgi ar viņu sieviete bija varējusi justies pilnīgi brīva, nebaidoties, ka kāds vārds vai žests tiks pārprasts. Jānis nepazina izlikšanos un divkosību. Ja viņš ko solīja, tad arī izpildīja. Nelaipodams Kubulis teica tieši acīs visu, ko domāja, par ko gan pašam nereti nācās ciest. Vai tas varēja būt, ka šī kristālskaidrā dvēsele nu dzēra un nelikās par saimniecību ne zinis? Dagnija tam nespēja noticēt. Un ja tā tiešām būtu, vai tad sievietes ilgus gadus pārdzīvojusī mīlestība nevarētu atdzīvināt bijušās jūtas? Vai tā nevarētu visu vērst par labu?
Tādas un līdzīgas domas šķetināja Dagnija, neierasti straujā gaitā pagasta centram tuvodamās. Taču soļi kļuva gausāki, kad viņa krustcelēs nogriezās uz to pusi, kur nu mita Jānis. Prātā atkal pavīdēja bažīgā doma: ja nu viņš visu ir aizmirsis? Vai tad nevarēja būt tā, ka vienīgi Dagnija ir patiesi mīlējusi, bet Jānim tā bijusi tikai rotaļa?
Jo tuvāk nāca “Miķelīši”, jo gausāka kļuva sievietes gaita. Kad meža malā skatienam pavērās kārklos ieaugušais māju pagalms, kājas viņai sāka trīcēt. Bija gandrīz vai tā, ka jāattupjas un jānogaida, kamēr lielais satraukums pierimst. Taču tieši tobrīd pāri pagalmam lēnā solī aizslāja salīcis vīrs pelēkā darba uzvalkā. Tātad Jānis bija mājās, turklāt pilnīgi skaidrā! Tas viesa sievietē jaunus spēkus, un viņa atkal pielika soli.
