Romāns turpinājumos.124. – Mīļais cilvēk, tavā paša labā lūdzu: negaidi nu ne dienas, bet jau šodien pat abi ar sievu aizstaigājiet pie daktera, – teica Leščinskis, večuka pasniegto papīra lapu saņemdams un dokumentu mapē noglabādams.
Romāns turpinājumos.124.
– Mīļais cilvēk, tavā paša labā lūdzu: negaidi nu ne dienas, bet jau šodien pat abi ar sievu aizstaigājiet pie daktera, – teica Leščinskis, večuka pasniegto papīra lapu saņemdams un dokumentu mapē noglabādams.
– Ko nu, vai nu mēs mazie bērni, – atmeta ar roku Puriņtēvs. No skeptiskā smīna nekļuva skaidrs, vai viņš tiešām izpratis mirkļa nopietnību, vai arī visgudri smīn par naivā policista nepamatoto satraukumu.
Ierūcās motors. Pa sauso ceļu automašīna viegli izripoja no Puriņa pagalma. Gluži nepareizā toņkārtā kādu melodiju dungodams, Leščinskis nogriezās pagasta centra virzienā. Nākamā pārbaudes vieta viņa sarakstā bija septītais dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā numur trīs, kurā lielākas un mazākas iedzeršanas gadījās bieži.
Tomēr šoreiz Leščinski gaidīja vilšanās. Nosmulētās dzīvokļa durvis bija slēgtas, un pat vienmēr visu zinošā lejas kaimiņiene Vilku Alīde nevarēja pateikt, kur Trofimovi ar saviem trim bērniem un dzērāju varzu palikuši.
Velti izklaudzinājies un izsaucies, Leščinskis izgāja nobradātajā un dangu dangās izbrauktajā mājas pagalmā.
Abpus durvīm kāds bija mēģinājis iekopt puķu dobes, taču nezināmu apstākļu dēļi šis pasākums palicis pusceļā. Nu akmeņu iežogotajos laukumos līdz ar flokšiem un kliņģerītēm galvas šūpoja treknas balandas, smilgas un nātres.
– Eu, puikas, panāk šurp, – strupi uzsauca policists bariņam zēnu, kuri turpat mājas priekšā dzenāja bumbu, riskēdami nosmulēt pagalma malā izžauto veļu.
Puišeļi nāca negribīgi, bikses raustīdami un galvas nodūruši. Taču izdzirduši, ka runa ir nevis par viņu kārtējiem nedarbiem, bet Oļģertonkuli no septītā dzīvokļa, kļuva līksmi. Viņi piekrītoši māja ar galvām un stāstīja cits caur citu, ka iepriekšējā naktī pie “tupikiem” (tā žargonā pagasta ļaudis saukāja šo dzērāju kompāniju) bijušas kārtējās dzīres. Tomēr puikas nezināja teikt, kur kompānija rīta agrumā palikusi.
– Prozīt, – viņš uzsauca un izdzēra ugunīgo dziru vienā paņemienā.
Uz Dagnijas jautājošo skatienu Jānis tikai nevarīgi iepleta roku, kā gribēdams teikt: redzi, tā nu man te iet! Tomēr sievietei ar to vien nepietika.
– Kas tā tāda? Es taču domāju, ka tava māte ir mirusi, – viņa noprasīja.
– Māte jau sen aizsaulē. Šī ir man sieva. Tā ir, es gribēju teikt, civilsieva, – rūgti pasmaidīja Jānis.
Dagnijai no brīnumiem mute palika vaļā. Nebija pat spēka, ko teikt, tik pārsteigta viņa tobrīd jutās. Toties nu Jānim nu bija runājamais klāt.
– Jā, Dagnij, ar tādu cilvēku nu es esmu kopā, – viņš teica, uz priekšu paliecies un izdilušās rokas cieši sakrampējis. – Tu pareizi redzi, ka viņa tiešām ir par mani krietni vecāka. Kad sapazināmies, tad jau to tā nejuta. Mammīte tikko bija mirusi, un man bija prieks, ka esmu atradis kādu, kurš var grūtajā brīdī palīdzēt. Marta bija turīga. “Miķelīši” jau ir viņas mājas. Velns parāvis, un arī viss cits te pieder viņai! Es esmu tikai pliks un stulbs iegātnis, kuru var dīdīt un sūnīt.
Un Jānis cirta dūri galdā tā, ka Dagnija salēcās.
– Kuš, viņa taču dzirdēs, – sieviete brīdināja.
– Lai dzird. Viss, ko es saku, ir tīra patiesība, – ņirdzīgi pasmējās Jānis, tad jau rāmāk piemetināja: – Es viņai iedevu miega zāles. Nu jau kādu laku krāks kā nosista.
– Tā-ā? – Dagnija brīnījās.
– Jā, viņai ir trieka. Lai būtu mierīgāka un nenodarītu sev ko ļaunu, daktere parakstīja nomierinošas zāles, – Jānis paskaidroja tik bezkaislīgi, ka sieviete nodrebēja. Ja nu viņa būtu šī nelaimīgās Martas vietā?
Kamēr Dagnija prātoja. Jānis iztukšoja vēl vienu glāzīti. Nu jau viņš bija tiktāl apskurbis, ka blenza sievietē stulbu un reizē nekaunīgu skatienu, it kā gribētu jautāt: un uz ko tu manis dēļ esi spējīga? Šis skatiens Dagniju tā aizvainoja, ka viņa piecēlās un sāka posties prom iešanai.
– Kur nu tik ātri skriesi? Tikko taču atnāci. Es domāju, mums vēl daudz kopīgu un jauku lietu, ko pārrunāt. Vai tev tā nešķiet? – izsaucās Jānis un mēģināja atņemt sievietei mēteli.
– Lai nu paliek. Pirmajai reizei jau gan esmu ciemojusies. Manējie noteikti gaida un uztraucas, kur esmu palikusi. Paskaties, vakars jau tumst, bet man vēl vismaz pieci kilometri ejami, – atrunājās Dagnija, mēģinādama atsvabināt apģērba un kreiso roku, ko Jānis bija satvēris un turēja cieši kā knaiblēs. – Jā, Tādas jau jūs, sievietes, esat. Varat stundām runāt tukšus niekus, bet, kad varētu savas jūtas pierādīt darbos, tad nekā. Tad vienai govs jāslauc, otru tuvinieki gaida, trešajai vēl nezin kādas ķibeles, – vīrietis šļupstēja.
Taču sieviete viņā vairs neklausījās. Visus spēkus sakopojusi, viņa grūda bijušo pielūdzēju tā, ka tas ar smagu būkšķi atsitās pret sienu. Tad Dagnija paķēra grozu un izmetās pa durvīm, gandrīz paklupdama uz suņa, kas bija aizgūlies aiz sliekšņa.
