Romāns turpinājumos. 130. – Es nesaprotu, ko jūs visi ar mani apejaties tā, it kā es būtu nepilnvērtīga vai spitālīga. Visiem tikai savas intrigas, bet par manām domām un jūtām nevienam nav nekādas daļas! – viņa izsaucās.
Romāns turpinājumos. 130.
– Es nesaprotu, ko jūs visi ar mani apejaties tā, it kā es būtu nepilnvērtīga vai spitālīga. Visiem tikai savas intrigas, bet par manām domām un jūtām nevienam nav nekādas daļas! – viņa izsaucās.
– Cik smalki, – pasmīnēja Lana. – Kur nu mums, tumsoņiem, par tādām augstām lietām.
Sviestmaize, ko Kristiāna bija cēlusi pie mutes, nogūla atpakaļ uz galda. Lai nu no kura, bet no allaž klusās un rāmās Lanas gan viņa tik nekaunīgu atbildi nebija gaidījusi.
– Tā -ā, – sieviete gari novilka, nesaprazdama, ko tādu vēl varētu pateikt.
– Protams! Ne tev kūtī jābrien, ne ar sienu un malku kāda bēda. Tik vien ir rūpju, kā ar draugiem patērzēt, līdz tiec slimnīcā, – indīgi pamīnēja Lana, savu adīkli tieši līdzās Kristiānas kafijas krūzei un cukurtraukam nolikdama. Brūnajās acīs dega dzēlīga nekaunība.
– Nu, slimnīcā jau nav izprieca, – Kristiāna aizrādīja, taču aprāvās, atcerējās pašas radinieces nesen pārdzīvoto. Bet bija jau par vēlu. Lanas smīns kļuva žultains.
– Protams, ja ar slimību neaplīp tik nelāgā veidā kā tu, – viņa teica. – Vai tev nav ienācis prātā, ka apdraudi mūs visus? Bija laiks, kad cilvēki no tuberkulozes izmira veselām dzimtām. Nedomāju, ka šodien kas daudz šajā ziņā ir mainījies.
– Ir rezistentās formas, kuras izārstēt nevar, bet man…, – iesāka Kristiāna, taču tālāk netika, jo Lana viņu strupi pārtrauca.
– Tu man te nestāsti pekstiņus, – viņa dusmīgi izsaucās. – Man ir bail par sevi un Allu. Vai saproti? Un tu pati? Vai esi padomājusi, kādu iespaidu slimība atstās uz tavu mazuli? varbūt viņš būs dzīvotnespējīgs kroplis vai invalīds jau kopš dzimšanas?
– Kas tev daļas gar manu mazuli! – Kristiāna gandrīz vai palēcās uz krēsla. – Simtu gadu man tas krupis vajadzīgs! Jau tā dzīvē neiet, un nu vēl šis mērglis uz kakla, – viņa dusmīgi norādīja uz savu lielo vēderu.
– Ja jau tik ļoti negribēji, varēji taču grūtniecību pārtraukt, – Lana pamācīja kā padzīvojusi sieva, lai gan bija par Kristiānu gadus piecus jaunāka.
– Abortu? Runā kā… tas nav veselīgi, turklāt, – kurš gan dakteris ceturtajā mēnesī tādu grēka darbu uzņemsies, – nicīgi pasmīnēja Kristiāna un nospļāvās plīts priekšā pelnos.
Allai vairs nebija ko teikt. Viņa nolauza rupjmizes gabaliņu un sāka no tā mīcīt mazu bumbiņu. Bet Kristiāna radinieces atbildi nemaz negaidīja. Sirds viņai bija drūmu domu pārpilna un sāpīga kā satūcis augonis. Nu tas bija plīsis, un vārdi vēlās ārā bez apdomas un brīžiem arī bez kopsakara.
– Es esmu tārps, mēsls, niecība! Kaut es varētu nomirt, izgaist, peles aliņā ielīst! Lai tikai neesmu nevienam pa kājām, lai tikai neesmu par nastu… es riebjos pati sev, un man riebjas visa pasaule. Es vairs neredzu jēgu dzīvei. Kāds no manis labums? Kam es esmu vajadzīga? Esmu mākslas skolu beigusi. Protu strādāt ar stiklu un apstrādāt ādu, bet – kam tas viss vajadzīgs? Ko es varu ar to panākt? Man nav vietas šajā dzīvē. Mana sirds sāp. Es to neizturēšu…, – Kristiāna vaimanāja, galvu rokās iespiedusi.
Lana izbrīnīta vēroja radinieci. Lai nu ko, bet to gan viņa nebija domājusi, ka šajā iedomīgajā un kaprīzajā galvā mājo tik izmisuma un sāpju pilnas domas. Turklāt Lana nezināja, kā Kristiānai palīdzēt. Te nepietika vienīgi ar to, kā uzlikt roku uz pleca un pasmaidīt, sak, gan jau viss būs labi. Kristiānai vajadzēja kaut ko vairāk. Viņa bija pazaudējusi pati sevi. Sieviete pacietīgi sēdēja un gaidīja, kamēr svainiene mazliet pierims. Tad viņa uzmanīgi iebilda:
– Varbūt tu esi pārāk nepacietīga? Jau tas ir daudz, ka atkal esi vesela, tev ir labs vīrs un tu gaidi pasaulē ienākam vēl vienu mazuli. Es nezinu ko atdotu, lai arī mans bērniņš būtu dzīvs, bet…
Pēdējie vārdi izskanēja kā kluss čuksts. Lanai acīs sariesās asaras. Taču Kristiāna to nemanīja. Viņa bija iedegusies dusmās un gatava cīnīties līdz nāvei pilnīgai uzvarai.
– Cik tu esi pieticīga? – Sieviete izsaucās. – Vai tiešām tev, vēl tik jaunai un glītai, ar to pietiek? Vai tevi tiešām nesmacē domas, ka pasaulē ir milzums cilvēku, kuri pieliek daudz mazākas pūles nekā mēs, bet dzīvo greznās villās, brauc smalkos limuzīnos un mazgā kājas šampanietī?
