Ja meklēsi, tad arī atradīsi. Pats gan viņš klāt nenāks, – Dagnija pamācošā tonī atteica, gandrīz vai droša, ka znotam viss izdosies labi. – Kur tad esi nolēmis doties?
– Ja meklēsi, tad arī atradīsi. Pats gan viņš klāt nenāks, – Dagnija pamācošā tonī atteica, gandrīz vai droša, ka znotam viss izdosies labi.
– Kur tad esi nolēmis doties?
– Vispirms aiziešu uz gateri. Ja tur neveiksies, noskaidrošu, kuri pagasta veči ar mežu lietām vairāk noņemas, aprunāšos ar tiem, – Ints paskaidroja.
– Ja nu tev paveicas, dēls, tad ierunājies arī par Olafu. Ja jums abiem būtu darbs, tad jau mēs te varētu dzīvot, cepures kuldami, – pasmaidīja Dagnija. – Lērumu naudas jau vajadzēs, kad tie abi mazie atskries, – viņa piemetināja.
– Diez, vai nu Olafs gribēs, ka es jaucos viņa darīšanās, – iebilda Ints, taču sievasmāte viņu strupi pārtrauca: – Kas šim ko prasīs! Mūsdienās ir jābūt priecīgam, ka vispār darbs gadās.
Ints neatbildēja. Viņš bija savu maizi apēdis un nu steidza izdzert pēdējo lāsi kafijas. Vēl tikai atlika uzvilkt jau krietni apbružātu brūnas ādas jaku, un varēja doties savos meklējumos. Tomēr durvīs Intu apturēja Lana.
– Stop, kad būsi mājās? – viņa stingri jautāja, taču balsī jautās aizturēti smiekli.
– Centīšos būt pēc iespējas ātrāk, bet tu jau saproti, viss atkarīgs no tā, kā veiksies, – vīrietis rāmi atbildēja un silti atsmaidīja jautātājai.
Īsu mirkli abi raudzījās viens otrā tā, ka likās, – būtu arī saskūpstījušies, ja vien māte neatrastos turpat tuvumā. Jau tā Lana bija par Intu labās domās, bet nu viņa vīrieti gandrīz dievināja.
Taču Dagnija neko nemanīja, jo kā divas mundras vāveres virtuvē ietecēja mazmeitas.
– Nu, manas mīlulītes, laikam jau brokastiņas gribas, – viņa teica, pasniedzās un izņēma no plaukta spīdīgā papīrā ietītu sviesta gabalu un puskukuli baltmaizes. Šie gardumi bija par tikko saņemto pensiju iegādāti un ar tiem tika cienātas vienīgi meitenes.
Bērnu čalas uzmodināts, virtuves durvīs parādījās Olafs. Ne vārda neteicis, viņš atspiedās pret stenderi un, sāji smīnēdams, brīdi alkaini vēroja, kā skuķi kāri kož biezu sviesta kārtu apziestās baltmaizes rikas. Tad vīrietis paņēma no nagliņas dvieli un izgāja pagalmā. Pa virtuves logu varēja redzēt, kā viņš enerģiski griež akas rokturi, izceļ ķēdē iekārto plastmasas spaini un ielej gaišbrūno velgu turpat uz bluķīša noliktā skārda bļodā.
Olafs mazgājās, labsajūtā grudzinādams un sprauslādams. Tumšbrūnajos, cirtainajos matos, kas nu jau sniedzās līdz lāpstiņām, iezaigojās sīkas pērlītes.
