Beidz pļāpāt! Labāk izstāsti, kas un kā, – Lana atcirta.
140.
-Beidz pļāpāt! Labāk izstāsti, kas un kā, – Lana atcirta.
– Nav jau nekas sevišķs, – pavīpsnāja Olafs. – Trešdien mēs ar Kārli bijām pilsētā un pirms autobusa atiešanas mazliet pasēdējām kafejnīcā. Vari iedomāties, un tieši ap to laiku nelaimīgais ūķis ir apzagts!
– Labi, bet kāds tev ar to sakars? – neatlaidās Lana, kurā sāka mosties nelāgas priekšnojautas.
– Pilnīgi nekāda. Bet tie auni, nu, tie policisti iedomājušies, ka vainīgais esmu tieši es, – Olafs teica ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, ka nenoticēt bija grūti. Tomēr uz Lanu vīra naivi mulsais smaids cerēto iespaidu neatstāja.
– Kā tad, tā nu es ticēšu, – viņa griezīgi iesmējās. – Nabaga Olafiņš, kā parasti, ne ko zina, ne nojauš, bet tie nelieši, nu, visa pasaule, viņam uzbrūk. Tikai pasaule vien ir pie visa vainīga, bet mammas mīļais puisītis tai nelaimīgajai vietai nav pat tuvumā bijis, – Lana smīkņāja, un pēkšņi izbijās pati no savas uzdrīkstēšanās. Pirmo reizi viņa atļāvās godīgi pateikt to, ko domāja par Olafu un viņa māti.
– Tici vai netici, bet tā tiešām ir, – atcirta Olafs. Viņš bija jau tiktāl iejuties lomā, ka ticēja katra sava vārda patiesumam.
– Tādā gadījumā, kāpēc lai kāds tevi vainotu, ja tu “tur ņe pričjom”? – Lana palika pie sava.
– Kāpēc? – Olafs pārjautāja, tad attapās. – Viņi atkritumu kaudzē pie mūsu pagasta kafejnīcas atraduši maku, kurā tā nauda atradusies.
– Nu, un tad? Kafejnīcā taču ik dienas apgrozās vairāki simti cilvēku, – neticīgi pašūpoja galvu Lana.
– Tev taisnība. Bet, nelaime tā, ka kopš vakardienas es tur strādāju, – naivi pasmaidīja Olafs.
– Tu tur strādā? – dusmās un sašutumā iebrēcās Lana. – Tu sāc strādāt jaunā vietā un nesaki man par to ne vārda? Tu pat neiedomājies pajautāt, ko es par to domāju?
– Nevajag pārspīlēt, – rāmi aizrādīja Olafs. – Es tavu padomu neprasīju arī tad, kad sāku strādāt gaterī.