Romāns turpinājumos. 13. Zeltainajos rīta saules staros eļļaini atspīdēja iedeguši krūšu muskuļi. Šo skatu redzot, Dagnijas mātes sirds sažņaudzās līksmē: viņas dēls bija vairāk nekā vienkārši skaists, viņš bija seksuāli pievilcīgs un iekārojams.
Romāns turpinājumos
13.
Zeltainajos rīta saules staros eļļaini atspīdēja iedeguši krūšu muskuļi. Šo skatu redzot, Dagnijas mātes sirds sažņaudzās līksmē: viņas dēls bija vairāk nekā vienkārši skaists, viņš bija seksuāli pievilcīgs un iekārojams.
Atgriežoties istabā, jaunajam vīrietim acīs mirdzēja pārgalvīgs smaids.
– Nu vedekliņ, kur tad mana rīta kafija, – viņš jokoja savā grūti izprotamajā manierē. Ar vieglu plīkšķi roka uzgūla sievas pēcpusei. Pirksti žigli ieslīdēja spraugā starp apaļajiem, sarkanraiba flaneļa halāta segtajiem uzkalniem.
– Izbeidz, – atvairījās Lana. Pat brūnais iedegums nespēja apslēpt sārtumu, kas spēji iesitās sievietei vaogos.
– Be- e – idz, – īgni pārmēdīja Olafs. Pamanīju skuķu sejās daudznozīmīgus smīnus, viņš bargi uzsauca:
– Nu, kas nu būs, žagatas?! Jums ar gribas, lai kāds tā apgrābsta?
– Bet Olaf…, – nu balsi pacēla arī māte.
– Ko – bet, – vīrietis iepleta acis neviltotā izbrīnā. – Tici man, šitās spindzeles televizorā ne tādas lietas vien redzējušas. Tās vairs nav jāmāca, kā bērni taisāmi un kā tie pasaulē laižami. Nu jau tādas lietas pat multiplikācijas filmās rāda.
– Beidz, Olaf, nu jau tu runā glupjības, – aizvainota uzmeta lūpu māte.
Bet Olafam tieši to vajadzēja. Viņš žigli nosēdās uz ķeblīša mātei līdzās, apņēma roku viņai ap pleciem un maigi pievilka veco sievu sev klāt.
– Mammucīt, nedusmojies, – viņš teica ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, ka bērni iesmējās. – Piedod man, palaidnim, ka tik nelabi izrunājos, bet – vai tu arī man nevarētu uzdāvināt vienu sviestmaizīti?
Mazās smējās kā kutinātas. Dagnija gan vēl mēģināja bozties, taču tad atmeta ar roku un arī pasmaidīja.
– Eh, Lana, uztaisi tam savam vīrišķim ar kādas sviestmaizes.Tak jau visiem gribas. Vai nu man žēl.
– Paldies, mammu, tūkstošreiz paldies, – Olafs mākslotā padevībā pateicās, paņēma no plaukta krūzi un ielēja sev kafiju Baltie, spēcīgie zobi kāri iecirtās sievas pasniegtajā sviestmaizē. Sejā parādījās apmierināts smaids. Dēlu vērodama, labsajūtā smaidīja arī māte.
Olafs tikko sāka tiesāt otro maizes riku, kad virtuves durvīs parādījās Kristiāna. Sievietes seja likās pelēkāka nekā citām dienām, acis nedaudz aizpampušas, vaigi iekrituši. Virtuvē dziļāk sieviete nenāca. Tā arī palika uz sliekšņa stāvot, kā grīdas dēļu spraugās ko vērodama vai savās pašas domās ieklausīdamās. Viņu vērojot, mātes sirds sažņaudzās žēlumā.
– Vai nenāksi ko ieēst, – viņa jautāja un pabīdīja meitai krēslu.
– Nē, es neēdīšu, – nomurmināja Kristiāna. – Ja nu vienīgi iedzeršu kafiju. Man atkal ir nelaba dūša, – viņa paskaidroja.
Apsēdusies uz pašas krēsla maliņas, jaunā sieviete sakrustoja uz galda rokas un sāka aplūkot savus slaidos pirkstus ar tādu interesi, it kā redzētu tos pirmo reizi. Māte žigli piecēlās, paņēma no plaukta vēl vienu krūzi, ielēja kafiju un rūpīgi izmaisīja cukuru. Meitenes apklusa, atvirzījās uz tālāko galda stūri un caur pieri vēroja ienācēju.
– Dzer nu, – Dagnija skubināja, nolikdama meitai priekša kūpošo trauku. – Varbūt tev vajadzētu iedzert kādus sirds pilienus? Man ir. Varu tev iedot, – viņa gādīgi piedāvāja.
