143. Arī Jāzeps bija līksmā omā. Eglīti rotādams, viņš dungoja kādu Ziemassvētku dziesmiņu. No Margota istabas atskanēja klavieru skaņas.
143. Arī Jāzeps bija līksmā omā. Eglīti rotādams, viņš dungoja kādu Ziemassvētku dziesmiņu. No Margota istabas atskanēja klavieru skaņas.
– “Klusa nakts, svēta nakts.” Cik brīnišķīgi! – izsaucās Lonija. – Reizēm man liekas, ka tas puika tikai plinkšķina, lai tīšām mani kaitinātu. Bet šī dziesma gan ir īsti vietā. Kad to dzirdi, mani pārņem īsta Ziemassvētku sajūta, – viņa jūsmoja.
– Man atkal Ziemassvētki saistās ar piparkūkām un pīrāgiem. Kas šīs divas smaržas pārņem māju, tad zinu, ka svētki ir klāt, – pasmaidīja Dagnija.
– Ejiet nu, sievieši, pucēties! Viesi tūdaļ būs klāt, – māsas pārtrauca Jāzeps. Viņš bija savu darbu paveicis un sāka aizdegt svecītes. Telpā izplatījās tīkama degušu skuju smarža.
Lonija vēl nebija lāgā saģērbusies, kad pagalmā ieripoja Edmonda automašīna. Pēc brīža pie durvīm pieklauvēja sīka dūrīte un smalka balstiņa nozvanīja: – Vai šajās mājās ciemiņus šovakar gaida?
– Gaida, gaida, – nosmējās Jāzeps un steidza atdarīt durvis. Līdz ar vēsa gaisa šalti istaba piebira ļaužu pilna.
– Šovakar esat visi vienā mašīnā saspraukušies? – smējās Dagnija, viesu mēteļus saņemdama un uz pakaramā novietodama.
– Jā, tā tomēr iznāk lētāk, – atsmēja Vismants, no kabatas vīna pudeli izņemdams.
– Kur tad Anete? – izbrīnīta apjautājās Lonija.
– Viņa? Palika mājās, mērot temperatūru. Laikam būs noķērusi kādu vīrusu, – pavīpsnāja Edmonds.
– Žēl gan. Salatētis viņai tādu labu dāvanu atnesis, – pašūpoja galvu Jāzeps.
Patiesībā “Pabērzos” nevienam vairs nebija noslēpums, ka Edmonds un Anete gatavojas šķirties. Vēl vairāk, šis fakts tika pieņemts kā pati par sevi saprotama patiesība. “Mūsdienu jaunatne jau ilgi kopā neturas,” bija viss, ko varēja pateikt Lonija, jauno cilvēku lēmumu uzzinājusi. Savukārt Jāzeps bija tādās domās, ka vedekla pārdomās un viss vēl beigsies labi. Kamēr pieaugušie apsveicinājās, Linda jau bija pietecējusi pie galda un ar mazo, tuklo pirkstiņu ķeksēja nost no tortes sviestā veidoto rozi. To redzēdama, Žanna jau grasījās rāties, taču Jāzeps laikus pamanīja misēkli un uzlika roku uz pleca.
– Nesaki nu, meit, nekā. Nebojāsim tādu nieku dēļ Ziemassvētku vakaru.
Skuķim dusmīgu skatienu uzmetusi, sieviete tomēr paklausīja. Pārējie viesi jau bija ieņēmuši vietas pie galda un nu apbrīnoja tā krāšņumu un bagātību.
– Baudiet nu, ciemiņi, nekaunieties: skatīšanai likts, ne ēšanai!
Viesi arī nekautrējās. Sautēto kāpostu un desiņu kaudzes bļodās noplaka vienā mirklī. Tomēr jau pēc brīža trauki bija pilni, jo virtuves durvīs dežurējošā Dagnija bija pienākumu augstumos.
– Jā, tie ir īsti svētki, tā man patīk, – smējās Jāzeps, galda galā sēdēdams. – Visa saime kopā. Netrūkst ne ēdamā, ne dzeramā. Skaists vakars. Paldies jums par to, mani bērni!
Pie šiem vārdiem Dagnijai kā ass īlens iedūra pakrūtē. Viņa te sildījās svešā labklājības saulītē, bet pasaulē izklīdušie pašas bērni varbūt cieta badu un aukstumu! Viņas bērni? Vai tie bija tikai Olafs un Kristiāna? Bet arī Madarā un Allā taču plūda viņas – Dagnijas Zvirgzdas – asinis. Un kā tādā gadījumā bija ar Lanu un Intu? Lai gan sagrēkojuši tā, ka nebija piedošanas cienīgi, tomēr tieši viņi nu vilka smago nastu – apgādāja trīs bērnus, no kuriem viens bija tikai trīs nedēļas vecs zīdainis.
Vēl ne lāsi sīvā nebaudījusi, Dagnija pēkšņi jutās kā noreibusi. Likās, ka viņas priekšā ir atvērusies neizdibināta bezgalība, kurā iespējams viss, ar noteikumu, ka sieviete uzdrīkstas paklausīt pati savai sirdij. Visa pasaule taču rīkojās tā, kā bija pieņemts uzskatīt par pareizu, bet – vai tas vienmēr bija godīgi arī attiecībā pret katra paša sirdsapziņu? Jāzeps un Lonija nosodīja Intu un Lanu, bet vai viņi paši bija labāki? Vai viņi neatstāja savas ģimenes, lai būtu kopā? Cilvēki bija pārāk paštaisni. Viņi sev piedeva visu, tajā pašā laikā citiem nepiedodami neko.
Kas šobrīd bija Dagnija? Veca sieva, kura mitinās svešā mājā un pārtiek no žēlastības maizes. Vai nu beidzot nebija pienācis laiks ņemt grožus savās rokās? Dagnijai taču bija pašai savas mājas un zeme. Viņai auga nu jau trīs lieliskas mazmeitas, kuru dēļ noteikti bija vērts pacīnīties. Ints un Lana? Jā, sabiedrībā pieņemtie uzskati prasīja, lai māte jūtas cietēja un abus nosoda. Bet vai viņas pašas sirds nebija pretējās domās? Vai tā neteica, ka daudz gudrāk un pareizāk ir piedot?
