Piektdiena, 2. janvāris
Indulis, Ivo, Iva, Ivis
weather-icon
+-6° C, vējš 0.45 m/s, DA vēja virziens

Mājas savai sirdij

Un tāda muļķe taču arī viņa nebija, lai, aizdomīgās sāpes sajutusi, nemeklētu palīdzību.

Un tāda muļķe taču arī viņa nebija, lai, aizdomīgās sāpes sajutusi, nemeklētu palīdzību. Nē, meitai vajadzēja būt mājās, mātes sirds to juta!
Pāri pagalmam Dagnija jau skrēja teciņus, steigšus rāva vaļā namdurvis un klupšus ieklupa virtuvē. Tomēr gaidītās priecīgās čalas vietā viņu apņēma silts miers un bezcerība. Gaismu neiedegušas, ap galdu sēdēja Lana, Madara un Alla. Uz bluķīša plīts priekšā piemeties, smēķēja Ints.
– Vecmamm, labi, ka vismaz tu mājās, – iešņukstējās Madara.
– Mammas joprojām nav. Laikam jau es nebūšu bijusi gana laba meitene, tāpēc viņa ir no mums aizgājusi…
– Ko nu pļāpā, – meitu pikti apsauca Ints un dusmīgi nospļāvās plītspriekšas pelnos.
Dagnija smagi atkrita uz vedeklas pasniegtā ķeblīša. Tūdaļ pietecēja Madara un apvija viņai rokas ap kaklu. Pienāca arī otra mazmeita un piespieda pieri vecmāmuļas mīkstajam un siltajam plecam.
– Ak jūs, manas žubītes, – Dagnija nopūtās, apskāva meitenes un viegli sašūpojās. – Tad nav vis vēl mājās, – viņa pār bērnu galvām pārjautāja Lanai. Vedekla noliedzoši papurināja galvu.
– Un nekādu citu ziņu par viņu arī nav? – cerību pilnā balsī prasīja Dagnija, gatava uzklausīt pat visļaunāko. Taču Lana tikai neziņā paraustīja plecus.
Dagnija saudzīgi atbīdīja bērnus, atbalstīja elkoņus uz galda malas un iespieda pieri plaukstās. Tūkstoš satrauktu nojautu šaudījās smadzenēs, bet nevienas konkrētas domas. Ko nu tagad, naktī, vairs varēja sagrābt, kur skriet? Viņa taču bija gājusi un meklējusi, bet – velti.
Taču nevarēja arī tā vienkārši likties mierīgi uz auss, it kā nekas nebūtu noticis. Ja nu Kristiāna, kādā iedobē starp vaivariņiem un zilenājiem pakritusi, sāpēs kunkstēja un čukstus sauca pēc palīdzības? Ja nu viņai uzbrukusi traka lapsa vai pat vilks? Tik daudz kas varēja būt atgadījies. Vai māte drīkstēja nogaidīt un atlikt meklēšanu uz nākamo dienu?
Apņēmības pilna Dagnija izslējās, taču ieraudzījusi tuvinieku cerību pilnos skatienus, atkal saplaka. Ko viņa varēja teikt? Vai zināja, kam lūgt palīdzību? Vai viņai bija kaut mazākā apjausma, kā šādā situācijā rīkoties?
Brīdi māte sēdēja, seju plaukstās iespiedusi, tad beidzot saņēmās. Strauju kustību sataustīja sērkociņu kārbiņu, uzšķīla uguni un aizdedza galda vidū novietoto sveci.
– Lai nu kā arī nebūtu, meitenēm ir jāiet gulēt, – viņa stingri teica. – Un tev, vedekliņ, arī, – viņa pēc mirkļa tikpat stingrā tonī piemetināja.
Vecmāmuļas balsī jautās tāda noteiktība, ka meitenes paklausīja bez iebildēm. Lana gan vilcinājās, taču vīramāte saņēma viņas šauro, vēso roku savā siltajā plaukstā, maigi saspieda un, sirsnīgi acīs ieskatījusies, teica:
– Meit, tev ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par to mazo dzīvībiņu, ko nes zem sirds. Tāpat šonakt ne tu, ne es neko līdzēt nevaram. Cerēsim, ka viss būs labi…
Kad vedekla bija izgājusi, Dagnija pavērās znotā. Kad tas klusēja, viņa jautāja pati: – Kā tu domā, kur viņa var būt?
Ints tikai paraustīja plecus.
– Vai jums varbūt kāds strīds vai nesaprašanās bija, kādēļ viņa varēja apvainoties?
Ints atkal paraustīja plecus.
– Nu, runā tak, saki kaut ko! Tev viņa ir tikai sieva, bet man – vienīgā meita, – pēkšņi uzkliedza Dagnija, vairs nespēdama izturēt vīrieša iecietīgo klusēšanu un pašas domu smagumu.
– Nu, nebija nekā tāda, – nomurmināja Ints un pietvīka kā nedarbos pieķerts skolaspuika. Jaunais vīrietis likās tik apjucis un nelaimīgs, ka Dagnijai kļuva viņa žēl. Sievasmātes roka smagi uzgūla znota plecam.
– Es jau negribu tev pārmest vai kā citādi… Bet, saproti tak, man sirds šobrīd vai pa muti lec laukā. Tas ir mans bērns, mana miesa un asinis! Tāpēc es esmu uztraukusies. Man zeme šobrīd deg zem kājām, bet nesaprotu, kur skriet un ko ķert, – viņa satraukti teica.
– Tu tā runā, it kā man sirds nemaz nebūtu, it kā es nepārdzīvotu, – aizvainots atcirta Ints.
– Tu gan esi pintiķis, no katra sīkuma vari uztaisīt traģēdiju, – izsaucās Dagnija, tad savaldījās.
– Es negribu neko citu, kā vienīgi noskaidrot, kas un kā. Varbūt Kristiāna ir ar kādu paziņu mežā satikusies un pie tās ciemos aizbraukusi, varbūt kas cits atgadījies. Tu tak zini, nereti ir tā: slikti rādās, bet galā viss izgrozās labi.
– Varbūt, – atrūca Ints, joprojām īgņodamies. Dagnija viņu brīdi iesāņus vēroja, tad samierinoši teica: – Būs jau labi. Ko nu daudz te abi piesēdēsim – iesim labāk gulēt.

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.