17. Ints tūdaļ piekrita. Vai nu viņam tiešām nāca miegs, vai arī gribējās ātrāk atbrīvoties no sievasmātes uzmācīgā skatiena, kas šķita ietiecamies pašos slēptākajos dvēseles nostūros.
17.
Ints tūdaļ piekrita. Vai nu viņam tiešām nāca miegs, vai arī gribējās ātrāk atbrīvoties no sievasmātes uzmācīgā skatiena, kas šķita ietiecamies pašos slēptākajos dvēseles nostūros. “Gluži kā mana māte,” vīrietis pukojās, virtuves durvis aiz sevis rūpīgi aizvērdams un pa tumsu uz guļvietu taustīdamies. Lai kā viņš centās, tomēr nespēja pārvarēt bērnišķo biklumu, ko radīja valdonīgas un prasīgas sievietes. Varbūt tieši šā iemesla dēļ arī attiecības ar Kristiānu neveidojās tā, kā abi to būtu vēlējušies. Ints ļoti bieži uztvēra kā aizvainojošu piezīmi to, ko bravurīgā sieva uzskatīja par nevainīgu joku. Rezultātā viņš apvainojās, viņa sadusmojās – abu attiecībās uz dažām dienām iestājās karastāvoklis…
Palikusi virtuvē viena, Dagnija nokopa galdu. Tad viņa atsēdās vienīgajā atzveltnes krēslā, salika rokas klēpī un vēroja sveces liesmiņu, kas dega tik rāmi, it kā ieklausītos naktī un tumsā. Ieklausījās arī Dagnija, taču nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Nečirkstēja zemesvēzis, neelsoja vējš. Telpā un laukā nebija jūtama ne mazākā kustība. Gandrīz vai fiziski varēja sajust, kā sekundes brāžas caur ķermeni un pazūd mūžībā.
Te liesma iesprakšķējās. Varbūt kāds lielāks puteklis bija iemaldījies karstajā mēlē, bet varbūt, gluži kā baismīgi nostāsti vēsta, tā bija kāda apkārt klīstoša dvēsele. Pie šīs domas Dagnija notrīsēja. Skaidri zināja, ka tās ir tikai veču izgudrotas pasakas, ar kurām biedē mazus bērnus, tomēr sieviete juta, ka piere noraso.
Svece bija sarukusi tik īsa, ka kuru katru mirkli varēja izdzist. Dagnija pasniedzās, paņēma no plauktiņa jaunu un steigšus aizdedza. Liesma spoži uzdzirkstīja, virtuvē kļuva gaišāks, tomēr neomulīgā jutoņa nemazinājās. Tā vien likās, ka jau krietni sabiezējusī krēsla aiz loga sāk atdzīvoties. Tā plaka un cēlās, plūda un uzmutuļoja. Pēkšņi Dagnijai šķita, ka no zilpelēkā virmojuma sāk atdalīties kāds tēls. Sākuma tas blāvoja pagalma tālākajā stūrī pie kūts, vairāk apjaušams nekā saredzams. Tad parādība sāka pārvietoties. Lēnām, pavisam lēnām tā slīdēja, bet varbūt nāca taisni pāri, gludi nopļautajam mauriņam arvien tuvāk mājai…
Platām acīm sieviete vērās logā. Deniņos iedzinkstējās doma: “Kristiāna!” Tomēr laiks ritēja, bet māte joprojām nedzirdēja tik ļoti gaidītās meitas soļu dipoņu. Uz mirkli uzmanība atslāba, dodama vietu vilšanās sajūtai. Bet Dagnija atkal saausījās: vai tur, loga viņā pusē, kāds nestāv un viņu nevēro?
Sieviete juta, ka pār muguru pārskrien salti drebuļi. Pārvarējusi izbaiļu stingumu, viņa pielēca no krēsla un aizrāva logam priekšā aizkaru, tad pieklupa pie ārdurvīm un aizšāva aizbīdni. Kad tas bija paveikts, Dagnija atsēdās uz bluķīša plīts priekša un sarāvās čokurā. Nu viņa bija puslīdz drošībā. Tomēr bailes joprojām palika. Ausis vērīgi sekoja katram, pat vissīkākajam troksnītim, kas bija sadzirdams pagalmā.
Labu brīdi ārā viss bija klusu. Taču tad Dagnijai pēkšņi likās, it kā pie mājas kāds klusi piegrabinātu. Baiļpilnām acīm sieviete pavērās turp, no kurienes bija atskanējis troksnis, tomēr neredzēja nekā aizdomīga. Kad uzmanība jau sāka atslābt, stindzinošajā klusumā atskanēja kluss švīksts. Izklausījās, it kā vēja dzīts zars būtu ieskrāpējis stiklu, lai gan Dagnija skaidri zināja, ka loga tuvumā nav pat nevienas garākas smilgas, kas būtu varējusi radīt šādu troksni.
Sievietei mute kļuva sausa, uz muguras atkal uzmetās zosāda. “Lai kas arī tas būtu, es durvis vaļā nevēršu,” viņa prātoja, kad izdzirda aiz loga smagu nopūtu. Tas nu bija par daudz. Dagnija uzlēca kājās, paķēra no plaukta un uzlipināja uz galda malas veselas trīs sveces, tad sāka skaitīt tēvreizi.
