21. Vīrieša sejas āda bija iedzeltena un sakrunkojusies kā apvītis ābols, tumšie, cirtainie mati nemākulīgi apgriezti un sataukojušies.
21.
Vīrieša sejas āda bija iedzeltena un sakrunkojusies kā apvītis ābols, tumšie, cirtainie mati nemākulīgi apgriezti un sataukojušies. Kūkumu uzmetis, kaulainās mūziķa rokas dievbijīgi saņēmis, Margots atgādināja labsirdīgu mācītāju, kurš vairs tikai pa daļai dzīvo šajā pasaulē.
Jāzepa vecākā dēla biklā atturība cilvēkus parasti mulsināja, taču Intu, kurš pats bija kautrīgas dabas, tieši tā iedrošināja uzsākt sarunu.
– Sakiet, vai jums nav mazliet jocīgi, ka mēs… nu, ka mums jāmeklē mironis, – viņš jautāja.
Margots paraustīja plecus.
– Pirmkārt, mēs nemaz vēl nezinām, vai Kristiāna ir mirusi. Varbūt vienkārši ir noticis kāds pārpratums, – viņš rāmi attrauca.
– Es gan tā nedomāju. Ja sieviete viņas stāvoklī nav redzēta veselu diennakti, tad nekas labs gan tur nevar būt, – Ints palika pie sava.
Margots daudznozīmīgi pasmaidīja, it kā vēlētos filozofiski paust: “Ak, ko mēs vispār zinām!”
– Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. Ne mats no cilvēka galvas nenokrīt, ja to tā nevēlas Dievs, – viņš teica un noliecās noraut dažas mellenes. – Pašiem tuvākajiem cilvēkiem taču ir dota īpaša nojauta. Piemēram, jums kā vīram. Vai jums pēdējo dienu laikā ir bijuši kādi redzējumi, kas vedina domāt par ļaunāko?
Ints tikai nenoteikti paraustīja plecus. Skaļi tas nebija izpaužams, bet sev varēja atzīties droši, ka pēdējā laikā attiecības ar sievu viņam kļuva arvien mokošākas. Kristiāna varēja dienām ilgi staigāt, ne vārda neteikusi, tad pēkšņi vienā mirklī bez kāda iemesla izvirst pārmetumu lavīnu. Tā vien likās, ka sieva Intu modri vēro, meklēdama viņa rīcībā cēloņus savām problēmām.
– Redzat nu. Ja jau jūs, Kristiānas vīrs, kurš taču garīgajā ziņā ir daļa no viņas, neko nejūtat, tad uztraukumam nudien nav pamata. Protams, ir jāmeklē un pārpratumi jānoskaidro, taču izmisumā krist noteikti nevajadzētu, – Margots teica un silti uzsmaidīja Intam.
– Vai jūs tiešām domājat, ka vīrs un sieva kļūst tik tuvi, – pārjautāja vīrietis, dievbijīgā radinieka sirsnīgā skatiena samulsināts.
– Jā, es tā domāju! Bībelē ir teikts, ka vīrs un sieva vīra dēļ atteiksies pat no saviem vecākiem, un viņi abi kļūs viens vesels. Ja tā ir teikts Svētajos rakstos, tad tam tā vajag būt arī dzīvē, – atkal pasmaidīja Margots.
– Jūs spriežat no Bībeles pozīcijām, bet mēs ar Kristiānu nemaz neesam baznīcā laulājušies. Un vai vispār var mūsu paaudzei izvirzīt prasības, kas bija spēkā gandrīz divus tūkstošus gadu atpakaļ? Ir mainījušies laiki un cilvēku attiecības, visa dzīves kvalitāte kopumā nu ir pavisam cita, – skeptiski aizrādīja Ints.
Margots sakrampēja rokas uz muguras un labu brīdi soļoja klusēdams. Tad viņš pasmaidīja:
– Un kāpēc ne? Kas, pēc jūsu domām, ir tik ļoti mainījies tajos cilvēka dzīves pamatprincipos, ko izvirzīja Bībele? Vai zagšana vairs nav netikums? Vai varbūt cilvēki par visbriesmīgāko noziegumu nu vairs neuzskata slepkavību? Par laulības pārkāpšanu es nemaz nerunāju. Tā visos laikos ir bijis salds, taču indīgs auglis, kas agrāk vai vēlāk rada neizmērojamas ciešanas. Nē, mans draugs, vecu vecās patiesības joprojām ir spēkā! Tiesa gan, dzīve šobrīd ir tā sajukusi, ka policists nereti zog vairāk nekā zaglis, un nevis negausīgie bērni paceļ roku pret vecākiem, bet muļķa vecāki nolād visdārgāko Dieva dāvanu – savus bērnus. Tomēr katrs, kura sirdi vēl nav padarījusi aklu naudas vara, meklē patieso ceļu, un atrod to Bībelē.
Ints īgni saviebās. Vai tiešām šis Margots vairs bija dzīvs cilvēks? Vai viņš vēl ēda maizi, ilgojās un mīlēja?
– Man tomēr šķiet, ka nevis Dievs, bet katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu dzīvi, – viņš aizrādīja. – Jūs noteikti esat dzirdējis teiku par viena ābola divām pusītēm, kurām vienai otra jāmeklē. Mēs ar Kristiānu jau vairāk nekā desmit gadus esam vīrs un sieva, un es varu droši apgalvot: mēs neesam no viena komplekta. Viņai ir vajadzīgs pavisam citāds vīrietis. Straujāks, noteiktāks, varbūt arī nekaunīgāks. Un man… Nu, kāda tam nozīme, ko patiesībā vajag man. Viens gan ir skaidrs – Dievs nenāks un manas lietas nesakārtos, tas ir jādara man pašam.
Ints enerģiski noliecās un norāva dažas mellenes. Margots brīdi stāvēja, pelēkbrūnam priedes stumbram pieglaudies, tad pasmaidīja: – Cik silts! Nav jau arī nekāds brīnums – koks taču tik daudz saules siltuma sevī uzņēmis. Kā jums šķiet, kas ir saule?
