Viņi to varēja atļauties, jo govs no “Kraujiņām” vēl nebija atvesta, tāpēc pagaidām izpalika arī lauku ļaudīm tik ierastie rīta un vakara darbi kūtī.
Viņi to varēja atļauties, jo govs no “Kraujiņām” vēl nebija atvesta, tāpēc pagaidām izpalika arī lauku ļaudīm tik ierastie rīta un vakara darbi kūtī. Galvenais iemesls tomēr bija tas, ka tuvinieki pēkšņi it kā kaunējās ieskatīties viens otram acīs. Iepriekšējā vakara satraukums un bailes likās pagaisuši, dodot vietu bezcerībai, kas laupīja spēkus un atsvešināja.
Lielais plastmasas pulkstenis pie apkvēpušās virtuves sienas rādīja tikai desmit, kad mājiņā jau valdīja pilnīgs klusums. Tomēr miegs nenesa gaidīto mieru. Vienīgi mazā Olga šņākuļoja tikpat rāmi kā citām naktīm, dažreiz pat pasmaidīdama, varbūt atceroties rotaļas ar kalmju sakņu lellēm uz saules sasildītās smilšu sēres. Madara turpretī grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Acis gan bija ciet, taču augums ik pa brīdim notrīsēja kā smagā nopūtā, kā elsās. Tomēr, kad vecmāmuļa klusi pasauca meiteni vārdā, tā izlikās iegrimusi dziļā miegā.
Olafs savā stūra istabiņā uz salmiem ierīkotajās cisās šņāca, uz mutes apvēlies un rokas plati izplētis. Reizumis no platajām krūtīm atskanēja smagi, labsajūtas pilni sēcieni. Spēcīgie muskuļi raustījās, it kā veiktu kādu darbību. Iespējams, zemapziņas radītā sapņu pasaule ļāva vīrietim vēlreiz izjust dienā gūto baudu, vai arī viņš bija iesaistīts kādā citā tikpat patīkamā piedzīvojumā. Likās, ka pat miegā Olafs pauž, cik mazā mērā viņu interesē māsas liktenis.
Lana gulēja vīram līdzās klusi kā pelīte, platām acīm nakts tumsā vērdamās un cenzdamās nedomāt neko. Olafs bija izstūmis viņu uz pašas salmu kaudzes maliņas un pievācis gandrīz visu segu, tomēr sieviete nejuta, ka grīda spiež sānus un istabas vēsums stindzina puskailos locekļus. Mīkstā un nejūtīgā tumsa, kas kā silti pelni pildīja telpu, likās pārņēmusi arī visas domas un jūtas.
Tomēr ne! Ja vērīgāk ieskatījās, bezcerīgajā ņirboņā iezīmējās gaišs plankums, kam bija Inta mūžam panaivi smaidošā seja. Jau no pirmās iepazīšanās brīža Lanai vīrietis likās tīkams. Atšķirībā no neiecietīgā un neaprēķināmā Olafa, viņš bija kluss, neuzmācīgs un gādīgs. Ints vienīgais pienāca un apjautājās: “Vai tev nav par grūtu?” Viņš bija tas, kurš izņēma grābekli vai ūdens spaini no rokām un teica: “Ej, atpūties kādu brīdi!”
Dzīvojot Rīgā, kur dienas aizņēma darbs slimnīcā, bet vakaros varēja uzkavēties pie draudzenēm, Lana nevēlamās emocijas apslāpēja viegli. “Rateniekos”, kur saime no rīta līdz vakaram bija kopā gluži kā vienā kamerā ieslodzīti cietumnieki, pat mazākās domstarpības samilza lielās un sāpīgās problēmās. Tas, kas Lanu vīra raksturā līdz šim tikai kaitināja, nu lika viņu nicināt un pat ienīst. Sieviete juta, ka pamazām briest bīstamas, taču nenovēršamas pārmaiņas, kas līdz pamatiem satricinās gan viņas un Olafa ģimeni, gan visu dzimtu kopumā. Tomēr Lanai nebija spēka notiekošajam pretoties. Nebija arī nekādu cerību, ka palīdzēs Olafs, kuram tikko pietika prāta, lai vadītu savu diezgan apšaubāmo dzīvīti.
Lana pastiepa roku un piespieda plaukstu sienas baļķim. Kaut kur tur, pavisam tuvu, pukstēja Inta sirds. Viņš elpoja. Varbūt smaidīja miegā, bet varbūt svaidījās nomodā tāpat kā viņa. Tikai desmit centimetrus bieza koka miesa šķīra no dienas gaitā ar acīm daudzkārt maigi noglāstītā auguma.
