Ints vispār vairs neguva prieku no attiecībām ar Kristiānu. Lai gan veselais saprāts protestēja, tomēr pēdējo stundu laikā vīrieša zemapziņā bija attīstījusies baismīga doma: cik labi būtu, ja sieva vairs nepārrastos…
29.
Ints vispār vairs neguva prieku no attiecībām ar Kristiānu. Lai gan veselais saprāts protestēja, tomēr pēdējo stundu laikā vīrieša zemapziņā bija attīstījusies baismīga doma: cik labi būtu, ja sieva vairs nepārrastos…
Dagnija nakts pirmo pusi gulēja bezsamaņai līdzīgā miegā. Baidīdamās vēlreiz piedzīvot iepriekšējā naktī izbaudītās šausmas, viņa pirms gulētiešanas bija ieņēmusi miega zāļu tableti. Tomēr arī šajā naktī liktenis nebija vecajai sievai labvēlīgs. Lai gan miegs pārņēma tūdaļ, tiklīdz galva atslīga uz spilvena, tomēr īsi pirms pusnakts Dagnija uztrūkās no miega visa sviedros. Bija atkal redzējusi sapni, un šoreiz tik reālu, ka vēl ilgi pēc pamošanās nespēja no redzētā atgūties.
It kā silts lietus bija līņājis, un viņas ar Kristiānu divatā kāpušas Lauču baznīcas kalnā. No apnicīgā lietus vairīdamās, meita bija sākusi skriet, gribēdama ātrāk nokļūt zem jumta. Pēkšņi apdullinošs pērkona grāviens satricināja gaisu. No melnā padebeša izšāvās divas zibens šautras. Tās bija tik spožas, ka Dagnijai apžilba acis. Kā dzīvas uguns upes gāzās no debesīm lejup, viena mērķēta Kristiānai, otra – mātei. Brīdi skaņa sastinga gaisā, pārvēršot apdullinošā vibrācijā visu savā tuvumā. Sastinga arī ugunīgās šautras, it kā nevarēdamas izlemt, kuru no mērķiem izvēlēties…
Tajā brīdī Dagnija pamodās. Ausīs vēl dzinkstēja atslēgu saišķis, ko bija turējusi rokā Kristiāna. Kaklu žņaudza bailes, tomēr sirds dziļumos modās cerība. Māte taču netika redzējusi, ka ugunīgā lavīna iznīcina viņas meitu. Varbūt tas nozīmēja, ka pavisam drīz viss vērtīsies uz labu?
* * *
Mazā ciemā ziņas izplatās ātri. Vēsts, ka ogotāji no “Ratenieku” mājām ceļmalas eglītēs atraduši mironi, lidoja no mājas uz māju vēja spārniem. Piebilde, ka mirušais ir slimojis ar tuberkulozi pēdējā stadijā, tai sekoja jau krietni lēnākā gaitā un sasniedza tikai tos, kuriem ar nelaiķi varētu būt bijis kāds sakars.
Pagasta pilnvarotais Leščinskis pūta vien, kad saņēma vadības uzdevumu noskaidrot visus, ar kuriem nelaiķis bijis kontaktā, jo Jānis Laucis (tā sauca mirušo) bija cilvēciņš bez konkrētas nodarbošanās un noteiktas dzīvesvietas. Savas dienas viņš vadīja, klīzdams no mājas uz māju un strādādams par vēdera tiesu.
