34. Leščinskis pakasīja degunu. “Zaķīši” bija zemnieku saimniecība, kas atradās no pagasta centra tik tālu, ka bija grūti izkontrolēt, kas īsti tur notiek.
34.
Leščinskis pakasīja degunu. “Zaķīši” bija zemnieku saimniecība, kas atradās no pagasta centra tik tālu, ka bija grūti izkontrolēt, kas īsti tur notiek. Klīda runas, ka māju saimnieks Vīksna tecina kandžu un ar to maksā saviem kalpiem, kuri viņam gan mežu griež, gan zemi apstrādā. Tomēr pieķerts nedarbos enerģiskais vecis vēl ne reizi nebija. Daudzi domāja, ka par to Vīksnam jāsaka paldies māsas meitai, pagasta padomes mašīnrakstītājai Krancmaņu Anitai. Profilakses nolūkos sarājis abus pudelesbrāļus, Leščinskis steigšus sastūķēja mutē atlikušos kāpostus, izdzēra alu, nomaksāja tēriņu un devās ceļā.
Patiesībā šāda steiga nemaz nebija vajadzīga, jo todien “Zaķīšos” šādus “viesus” neviens negaidīja. Izdangātajā māju pagalmā automašīnai pretim izdrāzās divi lieli, raibi suņi, kas rēja, baltus zobus šņakstinādami un putas uz visām pusēm šļakstīdami. Tikai pēc krietna brīža namdurvīs parādījās saimnieks – kalsns, sirms vīrs neuzticīgu skatienu. Dusmīgi apsaucis suņus, viņš tikpat bargi aicināja viesi ienākt. Leščinskis izkāpa no sava metāla patvēruma un devās uz istabu, ar vienu aci šķielēdams uz suņiem. Arī saimniekam klāt esot tie joprojām dusmīgi rūca un ņirdza zobus, gatavi kuru katru mirkli mesties nelūgtajam miera traucētājam stilbos.
Virtuvē ienākot, tūdaļ kļuva skaidrs, ka namatēva gausumam ir dibināts iemesls. Uz plīts katlā rēgojās ar dvieli pārsegta tikko no galda norauta trauku kaudze. Uz ledusskapja, kas bija iespiests starp plauktu un gāzes balonu, samesta vesela kaudze apsmulētu virsdrēbju. pamatīgi piebradātā virtuves grīda tikko pārslaucīta. Vietām uz tās bija redzami tumši traipi, kas izplatīja nepatīkamu sviedru smaku. Tomēr to pārmāca kāda cita, daudz sīvāka tvanoņa. Likās, ka pavisam nesen virtuvē būtu izlijusi acetona pudele, kas nu lēnām garoja, radīdama apdullinošu reibumu. Piemiedzis acis, Leščinskis vēlreiz pārlaida skatienu neomulīgajai telpai. Viņš bija redzējis neskaitāmus dzērāju midzeņus, tomēr šoreiz kaut kas nebija, kā parasti.
Tev, saimniek, laikam māja viesu pilna? Pagastā runā, ka vecais Vīksna šajās dienās jubileju svinot, – pasmaidīja Leščinskis, labdienu padevis.
Par atbildi vecis tikai paraustīja plecus. Viņš bija savā dzīvē gana pieredzējis un zināja, ka formās tērpti policisti nemēdz ierasties tikai tāpēc vien, lai kādam novēlētu laimes dzimšanas dienā. Turklāt Leščinskis smaidīja tik dīvaini, ka vecim sirds sāka pukstēt straujāk.
Saimnieka minstināšanos Leščinskis saprata kā apstiprinājumu savām aizdomām. Tomēr viņam joprojām nebija skaidrs, ko īsti meklēt. Vai Vīksna pieliekamajā kambarī slēpa kandžas aparātu? Varbūt tirgojās ar atšķaidītu nezināmas izcelsmes spirtu?
Pēkšņi Leščinskis satrūkās kā zīmes ķerts. Lūk, kur bija atbilde! Katrā kārtīgā dzērāju miteklī mētājas pilnas un tukšas sīvā pudeles, tur oda pēc alkohola, skābiem gurķiem un urīna. Šīs smakas bija tik spēcīgas, ka pilnībā neizgaisa pat tad, ja telpas ilgstoši vēdina. “Zaķīšos” nekā tamlīdzīga nebija.
