43. Toreiz likās, ka apķērīgais un patstāvīgais skuķis pēc šādas apčubināšanas nemaz neilgojas. Taču, kad Lāsma izgāja pie vīra, tikko medicīnas māsu skolā mācības uzsākusi, mātei it kā atvērās acis.
43.
Toreiz likās, ka apķērīgais un patstāvīgais skuķis pēc šādas apčubināšanas nemaz neilgojas. Taču, kad Lāsma izgāja pie vīra, tikko medicīnas māsu skolā mācības uzsākusi, mātei it kā atvērās acis. Vai meita nebēga no saltā tukšuma, kas viņu apņēma mājās?
Tomēr bija par vēlu. Lāsma dzīvoja Rīgā un māti apciemoja labi ja reizi gadā. Arī šajās retajās tikšanās reizēs viņa bija vēsa un atturīga. No paviršajām sarunām un elegantā apģērba māte noprata, ka iekārtojusies labi. No līdzatvestajām fotogrāfijām uzzināja, kā aug abi mazdēli. Neviena slikta vārda nepateikusi, meita tomēr dzēla tā, ka mātes sirds tika ievainota līdz pašiem dziļumiem. Bija mazticams, ka šoreiz viņa atsauksies aicinājumam, tomēr Lonija saņēma dūšu un rakstīja.
Visgrūtāk nācās izšķirties, vai uz viesībām aicināt vīra bērnus no pirmās laulības. No vienas puses – pēdējā laikā vienīgi Margots turējās pie tēva jaunās ģimenes, bet pārējie sāka manāmi atsvešināties. No otras puses, šo puišu tēvs tomēr bija Lonijas vīrs, viņam noteikti patiktu, ja ģimenes svinībās piedalītos ne tikai kaimiņi un draugi, bet arī paša bērni. Un Lonija uzrakstīja vēl divus ielūgumus, adresētus Edmonda un Vismanta ģimenei.
Vēl bija atlikusi viena ielūgumu karte. Lonija nolika pildspalvu uz galda, atspieda zodu plaukstās un ilgi vēroja, it kā dzeltenajās pīpeņu galviņās atbildi savām domām sameklēt cerēdama. Neatradusi cēlās un gāja uz virtuvi.
Viesistabā sēdēja un televizoru skatījās Jāzeps. Uz priekšu sakucis, izdēdējušās rokas uz ceļiem atspiedis un vaigus delnās iespiedis. Izskatījās, it kā vīrietim vienlaikus sāpētu zobi un vēders. Seja saulē nodegusi un vēju appūsta gluži brūna. Vienīgi ap acīm gaišbrūnas “vārnukājas”. Kuplais matu ērkulis jau tik sirms, it kā būtu miltiem piebiris.
Spējā saviļņojumā Lonija noliecās un noglaudīja vīra galvu.
– Ko nu māžojies, – Jāzeps atvairījās, sen atradis no sievas sirsnību un maigumu.
Lonija sarāvās. Pēkšņi viņa atskārta: te, šajā gadu nastas saliektajā stāvā, šajos gandrīz jau pilnīgi sirmajos matos ir atbilde uz pašas uzdoto jautājumu. Gribēja viņa to vai ne, taču mūžs strauji tuvojās noslēgumam. Nebija vairs gaidāmi patīkami pārsteigumi. Tuvojās neizbēgamais. Vienīgais, ko viņa varēja darīt: sakārtot savu dzīvi tā, lai aiziešanas brīdī nav neatmaksātu parādu un neatbildētu jautājumu.
Sieviete iegāja atpakaļ guļamistabā, paņēma pēdējo ielūgumu un lieliem, nedaudz slīpiem burtiem ierakstīja: “Vijai Breģei”. Viņām taču vairs nebija ko dalīt. Varbūt ka tas taisni bija nepieciešams: izrunāties ar Jāzepa pirmo sievu. Šo svarīgo darbu paveikusi, Dagnija noslaucīja nosvīdušo pieri un palīda zem segas. Nu viņa varēja mierīgu sirdi gaidīt nozīmīgo notikumu.
Tiesa gan, divas nedēļas, kas sākumā likās bezgalīgi garš laika posms, aiztrauca vēja spārniem. Pēc apnicīgajām lietavām beidzot bija iestājies saulains un silts laiks, tāpēc Jāzeps steidza rakt kartupeļus. Nu pa dienai palīgā ieradās arī Edmonds un Vismants, par ko tēvs prombraucot katram iebēra piecus maisus no pašu salasītās bagātības.
– Ēdiet tik, gan jau ziemā aizvedīšu vēl, – viņš smiedamies skubināja.
Margotam Jāzeps uzdeva par pienākumu saimniekot dārzā un malkas šķūnīša aizvējā ierīkotajā lauku virtuvē. Biklais vīrietis neko neiebilda, tikai klusītēm uzmeklēja plauktā pavārgrāmatu. Ik rītu viņš nu uzlasīja kritušos ābolus un plūmes, ko dienas gaitā pārstrādāja ievārījumā. Tāpat Margots labprāt gāja mežā, vienmēr atgriežoties ar pilnu grozu brūkleņu vai sēņu. Viņš pārraudzīja gurķu dobes, itin drīz iemanījās novākto arī ieskābēt.
