44. Visu kūtī un uz lauka darāmo nu veica vīrieši, Lonijai atlika vienīgi gatavot saimei brokastis, pusdienas un vakariņas. Tomēr viņa joprojām nebija labā omā.
44.
Visu kūtī un uz lauka darāmo nu veica vīrieši, Lonijai atlika vienīgi gatavot saimei brokastis, pusdienas un vakariņas. Tomēr viņa joprojām nebija labā omā. Kā savā vaļā pasprucis dzinējsuns prāts meklēja un arī atrada arvien jaunus un jaunus sīkumus, par kuriem sieviete varēja nenogurusi gremsties. Te viņai likās, ka veikalā ir apskaitīta, un nu nagi niezēja pateikt veikalniecei tieši acīs visu, ko par viņu domā. Te atkal kāda no bijušajām bērnības draudzenēm bija šķībi paskatījusies, un Lonija nu domāja, ka sieviete ir smīnējusi par viņas pārāk izplūdušo augumu. Tā kā vainīgajām personām Zvirgzdiene klāt netika, tad visa gaušanās bija jāuzklausa Jāzepam. Varbūt tāpēc viņš istabā uzturējās pēc iespējas mazāk.
Tikai jubilejas priekšvakarā Lonija īsti saprata, cik pareizi rīkojusies, uzaicinādama talkā pagasta iecienītāko godu saimnieci Burku Tiju. Tā strādāja, galvu nepacēlusi un elsdama, taču arī palīgos atnākušajai Dagnijai darba pietika. Pati Lonija nevarēja palīdzēt gandrīz neko, jo trīs dienas pirms svarīgā notikuma viņu sagrāba nežēlīgas sāpes pakrūtē. Viņa gan sēdēja virtuvē un darīja šādus tādus vieglākus darbus, taču pie straujākām kustībām smeldza tik neganti, ka bija taisni vai jākliedz.
Lai nebūtu pa vakara tumsu un rīta krēslu nevajadzīgi šurpu turpu jāstaigā, Dagnija palika nakšņot turpat “Pabērzos”. Lonija jutās tik vāja, ka ievīstījās segā un visu vakaru pavadīja gultas stūrī pie televizora. Vakara darbus kūtī apdarījis, Jāzeps iekoda šo to no svētku labumiem un kaut kur nozuda.
Ar garlaicību kaudamās, Dagnija izstaigāja māsas kūti, sakņu un ābeļdārzu. Ieskatījās arī pagrabā un līdz pusei uzceltajā pirtī. Kad jau grasījās doties istabā, pamanīja, ka garāžā vēl deg gaisma. “Laikam kāds aizmirsis izslēgt,” nopukojās un devās izslēgt. Bija pārsteigta, kad, durvis paverot, skatienam pavērās vesela pinēju darbnīca. Pie sienām, saišķos sasietas, karājās balti notīrītas klūdziņas. Grīdu klāja mizas un atgriezti klūdziņu gali. Pašā telpas vidū uz zema ķeblīša sēdēja Jāzeps un sev raksturīgajā mierā darbojās ap groza karkasu, kas bija nostiprināts uz otra ķeblīša.
Dies” palīdz, – pārsteigta izsaucās Dagnija. – Nemaz nezināju, ka tu ar šādām lietām noņemies, – viņa mulsi piebilda.
Aiz nabadzības ne to vien iemācīsies, – labsirdīgi atsmēja Jāzeps.
Nepārtraukti funktierēju, kur un kā varētu kādu lieku grasi nopelnīt, – iebilda Jāzeps.
Ei nu, tu jau nu gan vēl neesi nabags, – aizrādīja Dagnija.
Neesmu gan, vienīgi tāpēc, ka nepārtraukti funktierēju, kur un kā varētu kādu lieku grasi nopelnīt, – iebilda Jāzeps.
Vai mani arī neiemācīsi? – pajautāja Dagnija, vairāk gan jokodama. Taču Jāzeps atbildēja pilnīgi nopietni: – Kāpēc ne? Nāc un pamēģini!
Dagnija gan šaubījās, vai viņai kas prātīgs iznāks. Savulaik, ganos iedama, ne reizi vien bija mēģinājusi, tomēr neveiksmīgi. Pirkstiem nebija vajadzīgās veiklības un mazliet pietrūka arī pacietības. Jāzepa mudināta, sieviete beidzot tomēr piekrita, un bija ļoti pārsteigta, kad redzēja, ka izdodas gluži labi. Viņa uzslavēja Jāzepu kā ļoti labu skolotāju, tas tikai pasmīnēja savu neizdibināmo smīnu:
Nu, tu jau arī esi laba skolniece. Katrā ziņā daudz labāka nekā tava māsa. Tā te vienu dienu pasēdēja un tad veselu nedēļu gulēja un ārstēja sapūlētās rokas.
Lai gan pateikts bija rāmi un nopietni, tomēr Dagnijai likās, ka balsī jaušams izsmiekls. Sieviete skaidri juta, ka kaut kas šajā ģimenē nebija tā, kā vajadzētu būt.
Iesim istabā. Paliek mazliet vēss, – viņa teica, vilnas jakas stūrus ciešāk savilkdama.
Jāzeps tomēr vēlējās vēl palikt, viņa namā atgriezās viena. Bija arī pēdējais laiks, jo lielais sienas pulkstenis viesistabā jau rādīja gandrīz vienpadsmit.
