46. Vienīgi tad, kad Jāzeps sāka rāties, Lonija beidzot cēlās un uz brīdi pazuda vannas istabā. Atpakaļ skriedama, viņa īsi apsveicinājās ar viesiem un gandrīz uz minūtēm desmit pazuda guļamistabā.
46.
Vienīgi tad, kad Jāzeps sāka rāties, Lonija beidzot cēlās un uz brīdi pazuda vannas istabā. Atpakaļ skriedama, viņa īsi apsveicinājās ar viesiem un gandrīz uz minūtēm desmit pazuda guļamistabā.
Jāzepa “smalkā” vedekla, rajona pilsētas ģimnāzijas mācību pārzines meita Anete, par šādu rīcību nicīgi pavīpsnāja. Edmonds savukārt izlikās, it kā neko nebūtu redzējis.
– Sveiks, fāter, sen neesam tikušies, – viņš mākslotā līksmībā izsaucās un bez īpašas sirsnības apkampa tēvu.
Pārējos viesus gaidīdami, visi trīs sarunājās, tāpat kājās stāvot. Pareizāk, runāja tēvs, bet dēls smaidot klausījās, reizi pa reizei nenoteikti pamādams ar galvu. Tā vien likās, ka Edmonds tikai izliekas sarunā ieinteresēts, bet patiesībā klusītēm pārskaita darba dienas laikā gūtos ienākumus. Viņš mazliet atdzīvojās vienīgi tad, kad Jāzeps, tuvāk pieliecies, iečukstēja:
– Šovakar pirms prombraukšanas neaizmirsti man atgādināt. Iedošu tev kādu gabalu gaļas, auksto gaļu, vēl šo to. Taisni jābrīnās, kā jūs tur tai pilsētā varat iztikt! Jau mums te, laukos, kur pašiem sava cūka un govs, reizēm ir, kā ir, bet jums…, – un viņš daudznozīmīgi pašūpoja galvu.
Anete klausījās vīriešu pļāpāšanā, ne vārda neteikusi un lūpu uzmetusi. Viņas sejas izteiksme nepārprotami vēstīja: “Es šeit esmu tikai uz īsu mirkli. Kā tikai varēsim, tā tūdaļ brauksim projām.”
Neveiklība, kas līdz ar pirmajiem viesiem bija ienākusi mājās, pagaisa, kad durvīs parādījās kaimiņu Harija un Intas apaļās un atklātā smaidā starojošās sejas. Tūdaļ aiz viņiem pār slieksni pārvēlās arī otri kaimiņi – Līvija un Jānis. Inta nesa milzīgu pašas ceptu torti, Harijs savā lāča ķepā žņaudzīja sīvā pudeli. Līvija vārīgi turēja piecas tumšsarkanas rozes vai metru garos kātos, bet Jānis stiepa milzīgu spīdīgā papīrā ietītu kasti.
– Kur tad gaviļniece? Ko nenāk saņemt viesus, – sveiciena vietā uzsauca mutīgā Līvija.
– Teku jau, teku, – priecīgi atsaucās Lonija un izsteidzās no viesistabas koridorā viesiem pretim.
– Mēs tā padomājām, ka kopā nākt tomēr jautrāk. Un durvis mazāk dilst, ja ar vienu rāvienu istabā ieveļas četri, – pasmējās Harijs, apkampa un skaļi noskūpstīja Loniju, bet Jāzepam iespieda saujā pudeli.
– Še nu, mīļā, pati visu dienu cepu, – Līvija sniedza Lonijai torti. Tad spējā jūtu uzplūdā apkampa viņu un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
– Jā, māsiņ, tie gadi skrien pārāk ātri, – Lonija nomurmināja. Acīs iemirdzējās asaras.
– Beidzat nu, sievieši, šmaukstināties un pinkšķēt. Šodien tak ir lustīga padarīšana, – aizrādīja Jānis, kuram kaste sāka kļūt par smagu.
– Še, kaimiņien, apskati, vai tev tāda manta maz der, – viņš teica, sniegdams dāvanu Lonijai. Tad grūda roku kabatā, izvilka sarkanu liķiera pudeli un atdeva Jāzepam.
– Tas namatēvam, lai protas, ko vajag ciemiņiem, – Harijs mēļoja.
– Paldies, paldies, – smīnēdams savu neizdibināmo smīnu, attrauca Jāzeps un novietoja abas saņemtās pudeles uz istabas stūrī speciāli dāvanām ierīkota, baltu linu galdauta apklāta galdiņa.
– Vai die, nevajadzēja jau tik lepni, – priecīgi satraukta, smējās Lonija.
Tā kā visus mājiniekus interesēja, kas tik lielā kastē varētu būt iekšā, tad dāvanu tūdaļ vajadzēja izsaiņot. Kamēr Lonija knibinājās ap košajām lentām, ar kurām dāvana bija pārsieta, tikmēr Jāzeps izdalīja pirmo glāzīti liķiera. Kaimiņi dzēra labprāt, novēlēdami gaviļniecei stipru veselību. Nesmādēja arī Edmonds un Tija. Vienīgi Anete atkal viebās.
Beidzot tomēr ar lielām pūlēm glāzīti iztukšoja arī viņa. Margotam tēvs nemaz nepiedāvāja, jo tāpat zināja, ka dievbijīgais dēls atteiksies.
Nočaukstēja vizošais papīrs, un visu skatieniem pavērās zilsārtām puķēm rotāta servīze.
– Vai, mīlīšī, cik skaista, – neviltotā sajūsmā izsaucās Lonija. Tīksminādamās par trauku patīkamo formu un austrumnieciskā raksta savdabīgo salikumu, viņa citu pēc cita izcēla un novicināja uz dāvanu galda visas komplekta sastāvdaļas.
– Brīnišķīga, – viņa vēlreiz atkārtoja, draugu dāvanai mīlīgu skatienu pārlaizdama.
– Patiešām lieliska. Protams, mēs izvēlējāmies skaistāko no tā, kas veikalā bija. Tomēr nebijām cerējuši, ka šī servīze tik labi iederēsies tavās mājās, – Lonijai piebalsoja Līvija, kurai arī drīzumā bija nozīmīga jubileja svinama.
– Vēlreiz simtu paldies, – ar asarām acīs pateicās Lonija. – Bet nu gan visi pie galda, citādi Tijas gardumi sāk jau atdzist, – viņa skubināja.
– Pag, mums arī tev kas sakāms, – sarosījās Edmonds un Anete. Viņi ne tuvu nebija tik izšķērdīgi kā sirsnības pārpilnie kaimiņi, tāpēc pasniedza audžumātei trīs tumšsarkanas neļķes un fotoalbumu.
Nebija visi vēl kā nākas buljonu pastrēbuši, kad pie durvīm atkal klauvēja. Jāzeps steidza atvērt, taču durvis jau vērās pašas, pār slieksni istabā ievēlās visa “Ratenieku” saime. “Visi pilnā sastāvā. Pat skuķus nav aizmirsuši,” pie sevis īgni nodomāja Lonija. Taču dusmoties nebija laika.
– Kur tad mūsu dārgā gaviļniece? – sauca Olafs, acīm Loniju meklēdams. Pamanījis, mīlīgi apņēma mātes māsu ap pleciem, noskūpstīja uz abiem vaigiem un iespieda rokās trīs sarkanas neļķes.
