49. – Sīkais, tu nekā nesaproti, – brālim roku draudzīgi uz pleca uzliek Edmonds.
49.
– Sīkais, tu nekā nesaproti, – brālim roku draudzīgi uz pleca uzliek Edmonds. – Neviens nedomā acīs lēkt, bet sevi kājām bradāt arī nevar ļaut…
– Es gan nekā nesajēdzu no politikas, tomēr domāju, ka nevar bāzt visu vienā maisā, – Vismants viņu strupi pārsauca. – Es spriežu kā komersants, kuram svarīgi iespējami izdevīgāk pārdot. Pēc manas saprašanas, vajadzētu būt tā: politika par sevi, bet tirgus – par sevi. Ēst taču cilvēkam vajag vienmēr, un Krievija ir milzīgs, ļoti izsalcis tirgus. Kāpēc mūsu fāters savus audzētos kartupeļus vai speķīti nevarētu pārdot tur? Varētu, bet lielā politika, redziet, neatļauj. Smiekli nāk!
– Es jums, dēli, teikšu tā: Krievija Latvijai vienmēr ir bijusi un būs sāpīga problēma. Taču, nekur šis kaimiņš nepaliks, tāpēc – ir jāmācās sadzīvot, – visgudri iestarpināja tēvs.
Vienīgi Margots cītīgi maisīja kafijas tasi un klusēja. Viņam līdzās sēdošā Anete zīmīgi māja un miedza ar aci aiz galda pretim sēdošajai Žannai. Tā piekrītoši atmāja pretim. Brāļu sievas sapratās tik labi, ka pat bez vārdiem uztvēra viena otras domas. Droši vien šāda svainēm neraksturīga draudzība nebūtu izveidojusies, ja jaunās sievietes nemāktu vienāds liktenis. Abas viņas bija enerģiska un noteikta rakstura būtnes, tāpēc ne acu galā nevarēja ieredzēt pēc dabas lēnīgos un neizlēmīgos vīrus, kuri piedevām vēl mīlēja iedzert. Tā kā ģimenes vai ik dienas satikās, tad sievietēm bija laika uzklausīt vienai otras likstas.
Brāļu sarunās cītīgi klausījās un šad tad pa vārdam starpā iemeta arī Ints un Olafs. Tomēr viņi runāja maz, jo nejutās šai sabiedrībai īsti piederīgi. Zvirgzdiem nebija aizņēmumu bankās. Viņi neplānoja ieķīlāt mājas un pirkt cirsmas. Arī veco automašīnu pret tādas pašas markas jaunāko modeli mainīt nebija nekādas vajadzības. Viss, par ko abi jaunie vīrieši varēja izteikties, bija gateru strādnieku vienmuļā ikdiena. Taču diezin vai tik prozaiskas lietas varēja ieinteresēt šos biznesa pārņemtos cilvēkus…
Lonija bija dabūjusi sev par sabiedroto Lanu un nu aplinkus centās izdibināt, kā īsti māsas ģimenei klājas.
– Bet, mīļie cilvēki, kā domājat to mazo izvilkt, ja jums nav govs? – viņa izsaucās patiesā sašutumā, uzzinājusi, ka Lana ir stāvoklī. Tāpat Lonijai nebija izprotams, kāpēc tik liela saime vēl nav iegādājusies vismaz vienu sivēnu.
– Es jau saprotu, meit, ka naudas jums nav, bet laukos citādi nevar, – viņa rāmi, taču stingri teica, Lanas roku saņēmusi. – Ja gaļu pats vari izaudzēt savā kūtī, kāpēc gan tērēties un pirkt to veikalā? Tieši tas pats ir ar kartupeļiem un saknēm. Lai arī veikalā tie gandrīz par pusvelti nopērkami, tomēr – saliec santīmu pie santīma, un tev iznāk lats! Jau tā laukos neko nevar nopelnīt, bet, ja vēl to pašu mazumiņu neproti sataupīt, tad klājas pavisam bēdīgi.
Lana klausījās uzmanīgi un visu laiku piekrītoši māja ar galvu. Tomēr baiļu no drūmās nākotnes, ko solīja radiniece, viņa nejuta. Visu mūžu Rīgā aizvadījusi, sieviete vēl nespēja pilnībā aptvert situācijas nopietnību. Turklāt viņa pilnībā paļāvās uz vīramātes lauku dzīves pieredzi, savu sievietes intuīciju un Inta strādīgumu. Vai nu tā varēja būt, ka šie trīs stūrakmeņi nespēs nodrošināt Zvirgzdu ģimenes augšupeju.
Jo pilnāki kļuva vēderi un vairāk iesila prāti, jo gudrāk raisījās sarunas. Beidzot vīri cēlās un taisījās iet uzsmēķēt.
