50. Ak, es, ačka, – pēkšņi izsaucās Jāzeps, sev pie pieres pieķēris.
50.
Ak, es, ačka, – pēkšņi izsaucās Jāzeps, sev pie pieres pieķēris. Tad viņš ieslidināja roku krekla kabatā un izvilka aploksni. – Nu gan tev būtu tīri vai jādanco, – viņš smaidot teica, sievai sūtījumu sniegdams.
Lonija tūdaļ pazina meitas ieslīpo, asi lauzto rokrakstu. Drebošiem pirkstiem viņa atplēsa konvertu un izņēma krāšņām rozēm rotāto apsveikuma karti. Tad ļoti lēnām izlasīja apsveikuma tekstu. Nekā daudz jau tur nebija. Īsa četrrinde par laimi, kas nedodas vis tik viegli rokās, un tik ierastie vārdi “Daudz laimes dimšanas dienā!”.
Tomēr mātei acīs sariesās asaras. Lāsma bija viņu atcerējusies. Meita zināja, ka mātes mūžs neglābjami tuvojas norietam.
Varēja jau nu pati atbraukt, – skeptiski aizrādīja Inta. – Es pat nevaru iedomāties, ka mans Jancis vai Kristīne neatbrauc ciemos uz kādiem lielākiem svētkiem, kur nu vēl uz tik svarīgu pasākumu kā apaļa dzimšanas diena.
Jā, Intiņ, tev tiešām ir lieliski bērni, – rāmi piekrita Lonija, apsveikumu atpakaļ aploksnē rūpīgi ievietodama.
Neviena no sievietēm neko nepiebilda. Saruna par bērniem ar to arī bija izbeigta. Pie galda uz brīdi iestajās neomulīgs klusums. Beidzot to pārtrauca Dagnija.
Ir gan tiem vīriešiem labi: kad apnīk pie galda, iziet uzpīpēt, – viņa teica, vēl pa glāzei sulas dzēriena mazmeitām ieliedama.
Kas mums var liegt izkustēties? Nākat, apskatīsimies manus albumus. Tu, mās, jau neesi redzējusi, kādas bildes māsīca Karmena no Austrālijas atsūtīja, – aicināja Lonija, un sievietes labprāt paklausīja.
Kur tad Kristiāna, – it kā nejauši apjautājās Lonija, māsai līdzās ar albumu klēpī ierīkojusies.
Vai tad tu, mīļā, nezini, – neviltotā izbrīnā iepleta acis Dagnija. – Pēc neglītā gadījuma mēnesi atpakaļ, kad mēs viņu trīs dienas meklējām un gandrīz vai uzskatījām par mirušu, Kristiānai tika atklāta tuberkuloze. Nu viņa slimnīcā, bet drīz būs mājās.
Bet tuberkuloze tak nav nekāds joks! Jūs taču visi varat saslimt, – bažīgi aizrādīja Lonija, tobrīd gan vairāk baiļodamās pati par savu jau tā vājo veselību.
Mūs visus pārbaudīja un izrakstīja zāles imunitātes stiprināšanai. Cerēsim, ka viss beigsies labi, – noplātīja rokas Dagnija. Vislabprātāk viņa būtu šo sarunu beigusi. Taču Lonija tā nedomāja. Beidzot viņa bija atradusi tēmu, kurā ar interesi ieklausījās visas viešņas.
Ir gan cilvēks, – viņa izsaucās un, nedaudz atpakaļ atgāzusies, veltīja māsai tik sašutuma pilnu skatienu, it kā Dagnija būtu tā, kura savas vieglprātības dēļ aplipusi ar dzīvībai bīstamo kaiti. – Vai vismaz ir zināms, kāpēc Kristiāna šitā izdarījās?
Par atbildi Dagnija tikai paraustīja plecus. Viņa jau neskaitāmas reizes bija mēģinājusi rast atbildi uz šo jautājumu, taču bez panākumiem. Lai gan arī pati savā jaunībā ne mazums muļķību pastrādājusi, Zvirgzdiene tomēr nespēja izprast, kā sieviete mātes cerībās var rīkoties tā, it kā viņai nebūtu nekādas daļas ne gar gaidāmo mazuli, ne gar pasauli vispār.
Un znots? Ko tas saka? – neatlaidās Lonija.
Tas jau ir tik labsirdīgs cilvēks, ka otru tādu meklēdams neatradīsi, – pasmaidīja Dagnija.Ints jau sen sieviņai visu ir piedevis un labprāt nestu viņu uz rokām, ja tikai varētu. Kristiānai tiešām ir ļoti laimējies, ka viņai ir tik labs vīrs.
