Anete un Žanna saskatījās. Izklausījās, ka šis Ints ir ļoti līdzīgs Edmondam un Vismantam. Ja tā tiešām bija, tad Kristiānai varēja izteikt vienīgi līdzjūtību.
51.
Anete un Žanna saskatījās. Izklausījās, ka šis Ints ir ļoti līdzīgs Edmondam un Vismantam. Ja tā tiešām bija, tad Kristiānai varēja izteikt vienīgi līdzjūtību.
Nonākot saskarē ar tik vāju vīrieti, sievietei nebija viegli saglabāt sievišķību un palikt joprojām mīļai, maigai un prātīgai. Daba taču bija ierīkojusi tā, ka veiksmīgi līdzās pastāvēt var vienīgi pretstati.
– Olafs gan šķiet tāds kā prātīgāks palicis, – piezīmēja Lonija.
– Tā arī ir. Kad jau cilvēkam ir darbs, tad jauneklīgām aušībām vairs neatliek laika, – attrauca Dagnija, cītīgi albumu šķirdama. Viņa saprata gluži labi, ka māsai interesē, vai Olafs joprojām mīl iedzert.
– Un ja vēl līdzās ir tāds gudrs meitēns kā Lana. Es jau visu vakaru skatos, ka tu, meit, to savu vīriņu kā čakla bitīte apčubini, – Lonija pasmaidīja un saņēma Lanas roku savējā.
– Ar vedeklu man tiešām paveicies. Katra vīramāte tādu varētu vēlēties. Mani par mammu vien sauc. Un visos darbos tik mudīga, ka prieks redzēt. Bez viņas es būtu kā bez rokām, – slavēja Dagnija un neviltotā sirsnībā uzsmaidīja Lanai. Pie tik lielas uzmanības nepieradusi, sieviete pietvīka un nodūra skatienu.
– Tev gan, māsiņ, ir paveicies, – saldi smaidīdama, piekrita Lonija. Tad, it kā starp citu, pajautāja: – Kā klājas Leonīdam?
– Nekas, paldies, tāpat vien dzīvojas pa Rīgu, – attrauca Dagnija, izlikdamās pilnīgi mierīga. Sieviete negribēja izrādīt māsai, kurai Leonīds nepatika jau kopš abu pirmās tikšanās, ka laulības dzīvē viņai tiešām neveicas. Tiesa gan, Dagnijai nebija iemesla uz Loniju dusmoties. Viņa bija vienīgā, kura nejūsmoja par švītīgo un iedomīgo pusvācieti, bet pateica godīgi, ko par viņu domā. “Ja jau tagad, kad jūs vēl esat brūtgāns un brūte, viņš tevi taisa par kalponi, tad pēc gada vai diviem tu būsi viņa verdzene. Piemini manus vārdus! Vispirms vīrietis izrāda necieņu svešai sievietei, tad māsai, visbeidzot sievai un mātei. Tas pirmais jau ir, tad arī otrais un trešais nebūs ilgi jāgaida,” tā toreiz bija teikusi Lonija, ar šiem vārdiem uz ilgu laiku izpelnīdamās Dagnijas dusmas. Lai gan dzīve jau sen visu bija nolikusi savā vietā, tomēr sieviete joprojām nespēja māsai pateikt, ka viņai bijusi taisnība.
Lonija jau grasījās Dagnijai vēl ko jautāt, taču viņai līdzās negaidot apsēdās Vija.
– Tad nu beidzot tā īsti varu apsveikt gaviļnieci, – viņa smaidot teica un paspieda Lonijai roku.
– Gribēju pateikt paldies par ielūgumu. Biju tiešām ļoti pārsteigta, kad to saņēmu, tomēr esmu bezgala priecīga, ka atbraucu.
– Jā, es tā padomāju – ja jau visa ģimene vienuviet, tad taču arī īstajai mātei jābūt klāt, – pastrupi paskaidroja Lonija, pavērās Vijā un arī pasmaidīja. – Taisnību sakot, kas nu mums vairs ko dalīt?
– Jā, – domīgi novilka Vija, izņemdama Lonijai no rokām albumu. – Dalīt mums vairs tiešām nav ko. Žēl vienīgi, ka gan tev, gan man tāds pustukšs smēliens vien iznācis. Ne tev īstas ģimenes, ne man… Paklau, vai tas ir no Edmonda un Anetes kāzām? – viņa izsaucās, paņemdama kādu nejauši izslīdējušu fotogrāfiju.
– Šķiet, ka ne. Drīzāk tā ir Žanna, – iebilda Lonija, tuvāk pieliekdamās. Viņai gluži labi patika, ka saruna no pieaugušo problēmām novirzās uz bērniem. Savā ziņā Lonija jutās Vijas priekšā vainīga. Ja viņa pati toreiz nebūtu Jāzepam visur kā ēna pakaļ staigājusi, diezin vai viņi līdz kopā dzīvošanai būtu nonākuši.
Vērās durvis, un istabā atgriezās vīrieši. Līdz ar viņiem telpā ieplūda spirdzinoša svaiga gaisa šalts. Jāzeps paņēma pulti un ieslēdza televizoru.
– Nedrīkstu palaist garām savu mīļāko raidījumu – vakara ziņas, – viņš smējās, paņēma alus pudeli, uzkodu šķīvi un ierīkojās tālrāža priekšā novietotā atzveltnes krēslā. Pārējie vīrieši apsēdās puslokā ap viņu.
