52. Nekāda nopietnā skatīšanās gan neiznāca, jo visi jau bija tik iesiluši, ka nepārtraukti gvelza visādus niekus.
52.
Nekāda nopietnā skatīšanās gan neiznāca, jo visi jau bija tik iesiluši, ka nepārtraukti gvelza visādus niekus.
Te Jāzepa roka ar pacelto pudeli apstājās pusceļā. Vīrietis bija pamanījis Loniju un Viju sarunājamies. Prātā neviļus pazibēja doma: “Cik līdzīgas!” Vijai nedaudz smalkāki sejas vaibsti un modernāka frizūra, Lonija krietni apaļāka un ne tik kopta, tomēr nezinātājs abas sievietes noteikti noturētu par māsām. Jāzeps varēja apgalvot pilnīgi droši, ka arī garīgajā ziņā abas sievietes ir ļoti līdzīgas.
Ko nu, šotēv, tā prāto, – pie pašas auss pēkšņi nodūca Dagnijas samtainais alts.
Pētu abas savas sievas, – negaidītā jautājuma pārsteigts, pilnīgi godīgi atbildēja Jāzeps.
Arī Dagnija brīdi vēroja abas sievietes, tad pasmaidīja:
Tā jau veci ļaudis saka, ka otrais vīrs vai sieva allaž ne ar ko daudz neatšķiras no pirmā. Arī es esmu paziņu lokā vērojusi ģimenes, kas šķīrušās un veidojušās no jauna. Tiešām, jaunais partneris allaž ar kaut ko ir līdzīgs vecajam.
Jocīgi gan, – grozīja galvu Jāzeps. – Bet sākumā man likās, ka Lonija ir pavisam citādāka nekā Vija.
Ne jau vienmēr līdzība ir acīm pamanāma. Turklāt mums katram ir savs vīrieša vai sievietes ideāls, tāda kā piegrieztne, pēc kuras katrs meklē sev piemērotāko draugu vai draudzeni. Tu piemēroji vienu piegrieztni Vijai un Lonijai. Kāds tur brīnums, ka abas ir līdzīgas, – pasmīnēja Dagnija.
Neko es nemeklēju! Gribēju tikai, lai blakām ir glīts, smaidīgs un darbīgs sievišķis, ar kuru prieks patērzēt, – palika pie sava Jāzeps.
Redzi nu, viņas abas tieši tādas arī ir, – uzgavilēja Dagnija. Viņa labprāt būtu sarunu turpinājusi, taču Jāzeps to nevēlējās. Viņš tikai atmeta ar roku un pievērsās vīriešiem: – Nu, kas ir, puiši, vai uzrausim zolīti?
Pēc vienbalsīga “jā” saimnieks sameklēja kārtis. Pārējie izbrīvēja uz galda svabadu laukumu un ieņēma vietas. Tomēr pirmajā partijā Jāzeps nevarēja piedalīties, jo bija piemirsis pārbaudīt, vai cūku kartupeļi kūts virtuvē jau uzvārījušies.
Patiesībā kartupeļi bija tikai aizbildināšanās. Pagalmā izgājis, vīrietis žigli nozuda dārzā. Kājas pašas miklajā zālē uzmeklēja taku uz Jāzepa mīļāko ābeli, zem kuras saimnieka paša roku ierīkots balti krāsots soliņš. Bija vēss, taču vīrietis to nejuta. Viņš kāri elpoja miklas zāles, jau salnu skartu lapu un ābolu smaržas piesātināto gaisu. Kaklā bija iestrēdzis rūgts kamols. “Muļķis! Kāds es esmu bijis muļķis,” Jāzeps atkārtoja, klausīdamies, kā no dusmām un kauna pašam pret sevi dun deniņos.
Atmiņas drāzās caur smadzenēm trakā ātrumā, izgaismodamas arvien jaunas un jaunas dzīves ainas. Vija ar tikko dzimušo Margotu rokās. Edmonds šūpojas uz kājas no darba pārnākušajām “tētem” un smej dzidrus, neviltotus bērna smieklus. Visa ģimene kapusvētkos. Mazais Vismants saposts caku cakās kā tāda lelle. Katrs mirklis no aizgājušajiem laikiem Jāzepam nu likās nenovērtējama bagātība. Kāpēc tā nebija toreiz, kad pēc kārtējā strīda viņš aizgāja, smagi aizcirzdams durvis un sevī nozvērēdams nemūžam vairs neatgriezties?
Protams, viņi ar Viju nebija īpaši saskanīga ģimene. Viņai patika labi ģērbties, vienmēr būt uzmanības centrā un uzturēties smalkā sabiedrībā. Viņam? Kas patika Jāzepam? Laikam jau viņam pats svarīgākais bija: būt visās lietās nevainojamam un dzīvot tā, lai neviens nevarētu teikt par Jāzepu Breģi un viņa ģimeni sliktu.
