Ārdurvis atverot, sejā iesitās silts septembra nogales vējš, kas nesa sev līdzi sīkas lietus lāses.
Ārdurvis atverot, sejā iesitās silts septembra nogales vējš, kas nesa sev līdzi sīkas lietus lāses. Olafs pastiepa plaukstu, un pēc brīža tā jau bija mikla. Ieeju kafejnīcā apgaismoja vairākas spožas lampas, tāpēc uz gludi nokasīta celiņa varēja saskatīt katru lielāku akmentiņu. Toties ārpus šī gaismas apļa tumsa bija jau tā sabiezējusi, ka gājēju varēja saskatīt tikai tad, kad viņš bija pienācis cieši līdzās. Citā reizē Olafs būtu sapīcis, ka šādā laikā viņam vēl jāsoļo kilometri pieci. Taču tovakar viņu tas absolūti neuztrauca, jo sirdi sildīja cerība.
Brīdi bezmērķīgi klīdis šurpu turpu pa tumšo un tukšo ielu, Olafs sev par lielu prieku saimniecības skatloga blāvajā gaismā pamanīja pazibam sava jaunā kolēģa, lādzīgā un mazliet iedomā vecpuiša Kārļa stāvu. Soli pielicis, viņš panāca vīrieti un bez īpašām pūlēm pierunāja pavadīt vakaru kopā. Tomēr tūdaļ iet Kārlis nevarēja. Viņam noteikti vajadzēja nomazgāties un attiecīgi apģērbties.
Es taču esmu perspektīvākais precību kandidāts pagastā, tāpēc nedrīkstu atļauties būt nolaidīgs, – Kārlis jokoja, kad abi soļoja atpakaļ uz kafejnīcu.
Olafs piekrītoši pamāja. Arī viņš nedrīkstēja būt nolaidīgs, lai gan jau vairāk nekā septiņus gadus skaitījās precēta vīra kārtā. “Jā, kad kabatu silda paša pelnīti lati, cilvēks jūtas pavisam citādi. Varētu pat teikt,ka, vienīgi apzinoties savu spēju maksāt, cilvēks īsti izjūt, kāds prieks ir dzīvot,” – viņš prātoja.
Kafejnīca nu bija apmeklētāju pilna. Lielāko daļu Kārlis pazina un familiāri sveicināja. Tā kā brīvu galdiņu vairs nebija, viņi apsēdās līdzās diviem puišiem, ar kuriem kopā Kārlis divas reizes nedēļā skolas zālē spēlēja basketbolu. Ar plašu žestu Olafs pasūtīja porciju sautētu kāpostu un mednieku desiņas, uz kurām skatoties viņam vēl tikai divas nedēļas atpakaļ bija tecējušas izsalkuma siekalas. Nu vīrietis bija bagāts. Viņš varēja atļauties ne tikai otro ēdienu, bet arī divas pudeles alus.
Bet pārsteidzošā kārtā nu vairs tā negaršoja. Kāposti likās mazliet par skābiem, desas – pārāk sausas. Vienīgi alus bija labs, un, divas pudeles izdzēris, Olafs pasūtīja vēl trešo. Sēdēja un pļāpāja ar Kārli par visādiem niekiem. Daudzas personas, par kurām jaunais draugs stāstīja, Olafs nepazina, tomēr piekrītoši māja ar galvu un jautri smējās, kad Kārlis izteica kādu asprātību.
Un tad – Olafs vienā mirklī nodevīgi pietvīka – durvīs parādījās viņa. Ap gurniem sievietei bija apspiesti tie paši brūnie vilnas svārciņi, kas augstu virs ceļgaliem atsedza slaido kāju daiļumu. Mugurā sniegbalta blūzīte, kuras dziļajā izgriezumā vilinoši atsedzās solārijā brūni iedegušu krūšu apaļumi. Ar lūpu pomādes dzintaraino mirdzumu lieliski harmonēja ausīs ievērtie zelta riņķīši. Sieviete enerģiski piegāja pie letes un sāka paskaļi izrīkot bārmeni. Sajuties neveikli, skuķis piesarka, tomēr neteica ne vārda un žigli izpildīja rīkojumus.
Kas tā par dāmu, – pajautāja Olafs, pūlēdamies izlikties pilnīgi vienaldzīgs.
Kura? – nevērīgi atjautāja Kārlis. Drauga skatienam sekodams, viņš zīmīgi pasmīnēja. – Ak Imandra? Nu, bračiņ, ar to gan es tev neiesaku sākt. Viņai brūtgānu pa vienam uz katra rokas pirksta. Velns viņu zina, ko tas bābietis īsti meklē. Viņa ir paķircinājusi un pametusi tādus čaļus, kuri vienā dienā nopelna tik, cik tu labi ja visā mēnesī sagrabināsi.
Varbūt viņai nauda nemaz nav galvenais, – iebilda Olafs, piemiegtām acīm sievieti vērodams.
Varbūt. Taču nedomāju gan, ka šī nu būtu tā nevainīgā aitiņa, kura meklē īstas, dziļas jūtas. Drīzāk viņa vienkārši nepajēdz, ko īsti grib, – strupi attrauca Kārlis un izdzēra lielu malku alus. – Ak, jā, varbūt tu nemaz vēl īsti nezini, ka krogs, kurā mēs pašreiz sēžam, pieder šai skaistulei? – viņš it kā starp citu piemetināja.
Olafs tikai pasmīnēja. Kārlis ļoti maldījās, ja domāja, ka viņš ir no tiem, kuri mokās ar mazvērtības kompleksiem. Apziņa, ka mērķis ir grūti sasniedzams, uz Olafu iedarbojās kā stimulējoša narkotika, kas tikai vēl vairāk iekvēlināja fantāziju.
Met tu šo cālīti no galvas laukā. Viņa vienkārši nav tāda pilnasinīga puiša, kā tu, vērta. Paskaties labāk uz Sanitiņu. Jautra, inteliģenta un kaislīga meitene, – pasmējās Kārlis un ar īkšķi pameta uz blakus galdiņa pusi, kur kokteiļus malkoja sīka auguma tumšmate un apaļīga sarkanmate.
