No. 5. “Tu nesaproti, ko runā. Man ir tāds darbs un tāda atbildība,” viņa teica, un Lonija jutās vainīga, apzinoties savu laucinieku niecību pilsētnieka mūžīgās aizņemtības, atbildības, noslogotības un tūkštoš citu problēmu priekšā.
No. 5. “Tu nesaproti, ko runā. Man ir tāds darbs un tāda atbildība,” viņa teica, un Lonija jutās vainīga, apzinoties savu laucinieku niecību pilsētnieka mūžīgās aizņemtības, atbildības, noslogotības un tūkštoš citu problēmu priekšā.
To visu pārdomājot, Lonijai dusmu rieva ievilkās pierē, un viņa skarbāk nekā tas būtu vajadzīgs lēnīgajam un lādzīgajam Jāzepam noprasīja, vai pārbaudījis, kā kuras plīts kūts virtuvē. Vīrietis nokrekšķējās, nolika pie malas pīt iesākto grozu un, ne vārda neteicis, gāja. Viņš nebija radis valdonīgajai un mutīgajai sievai iebilst.
Vīra padevības vēl vairāk aizkaitināta, Lonija apsviedās gultā uz otriem sāniem.
Blakusistabā ieskanējās klavieres. Kā ik rītu tur vingrinājās Lonijas audžudēls Margots. Parasti pamāte pat nepamanīja, kad muzicēšana sākas un beidzas, taču šoreiz bija tik sliktā omā, ka pastiepās, smagu, tuklu dūri dobji piedauzīja pie sienas un uzsauca:
– Varbūt kādu brīdi mājās varētu būt miers?
Iesāktā gamma tūdaļ pārtrūka. Viegli nobūkšķēja klavieru vāks, vēstot, ka mēģinājums beidzies. Lonija apsviedās uz muguras un dusmīgām acīm pavērās griestos. Gadus trīs kopš balsināti, tie jau bija krietni nomelnējuši. Vairākās vietās kā balti mati nokarājās pieputējušas zirnekļu tīklu atliekas. Tieši pašā griestu laukuma vidū savu kāzu deju līkumoja pārītis apskurbušu mušu.
Lonija pasniedzās un paņēma televīzijas programmu. Lai gan zināja jau no galvas, viņa tomēr vēlreiz uzmanīgi pārlasīja piektdienas lappusi, cerībā pamanīt ko skatienam iepriekš garām paslīdējušu.
Dienu vienmuļībā, kur rīti līdzinājās vakariem un katra jauna diena solīja vienīgi jaunas sāpes un ciešanas, televīzijas seriāli bija vecās sievas vienīgais prieks. Sekojot līdz svešzemnieku sarežģītajām problēmām un mīlas intrigām, piemirsās dūrējs pakrūtē, sirdsklauves, reimatisma sāpes krustos un žēlabas par nesamērīgi mazo pensiju.
Smagi pūzdams un krekstēdams, atgriezās Jāzeps.
– Vai tad šodien vairs nemaz necelsies? – viņš uzsauca, pie virtuves plīts stāvēdams un vairākas tikko cirstas, iekuriem noderīgas, sveķainas priedes šķilas ierītē kaltēties novietodams.
– Ak, kungs, nu tu tak zini, kā ar mani ir! Vai nu es te tā vārtītos, ja man būtu labi. Bet nav. Jau no paša rīta dur pakrūtē kā traks un tā kā uz nelabumu vien velk, – sieva skaidroja, aizvainota par vīra balsī saklausīto zobošanos.
– Labi jau, es tak nekā nesaku, – rāmi atrauca Jāzeps. – Bet, ja jau tev ir tik slikti, varbūt vajag aizbraukt pie ārsta.
– Ek, ko nu tur skries! Ko jaunu šis pateiks? Vai nu gana jau nav dzirdēts! Visi tik tā vien domā, ka es vienkārši slaistos, bet man…, – Lonija iešņukstējās, vairs nespēdama apslāpēt žēlumu, ko juta pati pret sevi.
daiga sliņķe
