56. Uzmetusi skābu skatu Olafam, sieviete piecēlās no krēsla un apsēdās Kārlim klēpī. Olafs atviegloti uzelpoja. Diemžēl Sanita nebija no tām, kuras klusējot pacieš noraidījumu.
56.
Uzmetusi skābu skatu Olafam, sieviete piecēlās no krēsla un apsēdās Kārlim klēpī. Olafs atviegloti uzelpoja. Diemžēl Sanita nebija no tām, kuras klusējot pacieš noraidījumu. Brīdi gvelzusi divdomīgas dzēlības par vīriešiem, kuri ir tik ļoti nomākti no sievas tupeles smaguma, ka zaudē savu vīrišķo identitāti, viņa beidzot pajautāja tieši, Olafam cieši acīs skatīdamās:
Jūs taču man piekritīsiet, ka tieši dzimumdziņā cilvēks vispilnīgāk izpaužas kā dabas bērns. Zinātnieki uzskata, ka šī iemesla dēļ seksuālo tieksmi ir tik grūti apvaldīt. Tā ir tikpat dabiska kā vēlme ēst, dzert un elpot. Varbūt jūs man varat paskaidrot, kā tomēr precētiem vīriešiem izdodas izturēties tā, it kā viņi būtu kastrāti?
Jūs laikam neesat precējusies, ja tik muļķīgi jautājat, – nepatīkami aizskarts, pikti atcirta Olafs.
Jūs kļūdāties. Es esmu precējusies, un jau divus gadus, – priecīga par savas nekaunības pirmajiem panākumiem, izsaucās sieviete.
Ko tad vēl prasāt? Vai tāpat nav skaidrs, ka katram normālam vīram pilnībā pietiek ar to baudu, ko viņš gūst no savas sievas, – Olafs paraustīja plecus, vēl nejuzdams, ka pamazām stieg sievietes veikli izliktajās lamatās.
Tur jau tā lieta, ka nekas nav skaidrs, – viņa uzgavilēja. – Mans vīrs ir svētais ne tikai attiecībās ar svešām sievietēm, bet arī ar mani. Pēc jūsu teiktā iznāk, ka tas ir pretdabiski, vai ne tā?
Es nedomāju, ka tik intīmas lietas būtu jāapspriež kafejnīcā pie alus glāzes, – aizrādīja Olafs, sākdams no tiesas dusmoties. Taču sievieti tas nevis atvēsināja, bet iekvēlināja vēl vairāk.
Jūs izvairāties no atbildes. Šķiet, arī jums pašam ar to lietu viss nav kārtībā. Varbūt runas par vīriešu nevaldāmo kaisli ir tikai mīts, – viņa tincināja, ieinteresēti vērodama, kādu iespaidu teiktais atstāj uz Olafu.
Es domāju, ka pasaulē ir arī daudz svarīgākas lietas nekā sekss, – tas strupi atcirta. Sanita skaļi iesmējās.
Jūs esat melis. Jūs mānāt pats sevi! Bet varbūt zināmā vecumā vīriešu interese seksuālajā plāksnē vairāk reducējas uz sava dzimuma pārstāvjiem? – viņa tincināja.
Nu, vai zināt, tas jau ir par daudz! – Olafs izsaucās, vairs nespēdams sevi savaldīt.
Apjēdzis, ka situācija attīstās ne pārāk veiksmīgi, Kārlis maigi apņēma Sanitu un mīlīgi nodūdoja:
Zini, cālīt, man ir daži jauni un baigi forši videoklipi. Ja tev nekas nav pretim, mēs varētu tos divatā noskatīties.
Sieviete pabolīja uz Olafu baltas acis, brīdi paklīrējās, tad piekrita. Noskumusī draudzene viņai nebija vairs ne prātā. Kārlis zīmīgi piemiedza Olafam ar aci un pieliecies iečukstēja ausī:
Zini, man labāk patīk rīkoties pēc senču pārbaudītas metodes, kas skan: labāk zīle rokā, nekā … Nu, tālāk jau tu zini pats. Es silti iesaku arī tev rīkoties tāpat. Viņa vilina visus, bet sev tuvāk pielaiž tikai reto. Ne tev, ne man viņas sirdi neiekarot.
Jā, pasaki viņam, ka manās acīs viņa vērtība ir identiska nullei, – dzēlīgi piezīmēja Sanita, kaprīzi lūpu uzmetusi. – Saldus sapņus, impotenta kungs!
Olafa platās plaukstas savilkās dūrēs. Žokļu muskuļi noraustījās. Vēl mirklis, un Sanita būtu rūgti nožēlojusi savu neprasmi savaldīt dzēlīgo mēli. To nu Kārlis nevarēja pieļaut. Viņš veikli pievilka sievieti sev cieši klāt un gandrīz raušus izrāva no zāles.
Olafs atviegloti uzelpoja. Lai gan vīrietim patika jaunas iepazīšanās, tomēr Sanita noteikti nebija viņa gaumē. Vislabprātāk Olafs bija mednieks, kurš izvēlas mērķi, un ar lielāku vai mazāku piepūli to iekaro. Stirnas, kas pašas metās vilkam rīklē, aizskāra viņa pašlepnumu.
Vīrieša skatiens atkal uzmeklēja kafejnīcas saimnieci. Nu viņa kopā ar bārmeni līkņāja aiz letes, pudeles bufetes apakšējā plauktā pārkārtodama. “Ar šo kundzi Kārlim tiešām nav ko mēģināt,” Olafs nodomāja, drauga labi domāto ieteikumu atcerēdamies. Par savu veiksmi viņš bija gandrīz pilnīgi drošs.
Pēc minūtēm desmit radās arī izdevīga situācija sarunas
uzsākšanai. Ap galdiņiem sēdošie veči žūpoja alu un bija savās sarunās nogrimuši. Sanitas draudzenei beidzot bija uzradies kavalieris, tāpēc tā vairs slepus neblenza uz Olafu, iepazīšanās piedāvājumu gaidīdama. Savu darbu beigušas, Imandra un bārmene stāvēja un pārrunāja nākamajā dienā darāmo. Noskaitījis līdz desmit, Olafs cēlās un nesteidzīgi tuvojās letei. Lai gan delnas svīda un mute kalta, tomēr pārdomāt vairs nevarēja: sievietes bija viņu pamanījušas un, vēlīgi smaidīdamas, gaidīja pasūtījumu.
Labvakar, – Olafs pieklājīgi sveicināja un pēkšņi atskārta, ka vairs nezina, kur likt savas nejēdzīgi garās rokas.
piebilda.
Jā, tā ir, – piekrita Olafs. Viņam glaimoja, ka Imandra tomēr ir pamanījusi, ka viņš nav šejienietis.
Tad es jums ieteiktu atnākt uz kafejnīcu rīt. Sestdienās te ir pavisam cita dzīvība, – sieviete teica un pirmo reizi uzsmaidīja Olafam. Taču ne sirsnīgi vai līksmi. Tas bija vienkārši pieklājības žests, darījumu cilvēka pienākums pret savu klientu. Nebija pat jābūt lielam cilvēku pazinējam, lai saprastu, ka Imandra visus cilvēkus grupē atkarībā no maciņa biezuma un ieņemamā amata, katrai kategorijai veltīdama pavisam citādu apiešanos. Spriežot pēc rezervētās laipnības, kāda tika veltīta Olafam, viņš sievietes acīs pagaidām bija ne īpaši vērtīgs objekts.
Bet Olafa dabā nebija vērot, kā kurš pret viņu izturas. Pietika ar to, ka sieviete viņam vēsi uzsmaidīja, lai vīrieša iztēle sāktu darboties ar dubultu sparu.
Varbūr dāma vēlās kādu kokteilīti? Varbūt ir kāda cita vēlme, kuru es varu piepildīt? Šovakar esmu īpaši labā omā un labprāt pakalpošu tādai burvīgai būtnei kā jūs, – Olafs nobēra vienā elpas vilcienā.
Imandras acīs pavīdēja interese. Brīdi vērojusi vīrieti, novērtēdama, vai viņš ir gana cienīgs, lai sadzertu ar pašu namamāti, Imandra piekrita. Krietnu brīdi gan abi nevarēja vienoties, ko no plašā alkoholisko dzērienu klāsta izvēlēties. Tikai tagad Olafs atskārta, kādu muļķību izdarījis. Mēģināt kafejnīcas īpašnieci pārsteigt ar glāzi vīna vai konjaka bija tas pats, kas saldumu fabrikā strādājošai meitenei uzdāvināt kasti šokolādes konfekšu.
Tomēr priekšlikums bija izteikts, un atsaukt to vairs nevarēja. Imandra izvēlējās tik dārgu pussaldo vīnu, ka par divām glāzēm dzēriena Olafam nācās samaksāt septiņus latus. Tomēr vīrietis apslāpēja žēlumu, saprazdams, ka tas ir vienīgais veids kā vēl mirkli pakavēties sievietes tuvumā.
Tātad, jūs neesat vietējais, – viņa teica, mazu malciņu dzēriena nobaudījusi un piemiegtām acīm Olafu vērodama.
Tieši tā, esmu dzimis un audzis Rīgā, – vīrietis ar acīm redzamu lepnumu pavēstīja.
Tā, – sievietes balsī ieskanējās patiesa izbrīna. – Ko tad jūs darāt mūsu dieva aizmirstajā nostūrī?
Esmu atgriezies vecāku dzimtajās mājās un ceru atdot tām iepriekšējo spožumu, – braši attrauca Olafs, tobrīd būdams pilnīgi pārliecināts, ka šis cēlais mērķis tiešām ir viņa ierašanās patiesais iemesls.
Kā sauc jūsu īpašumu, – sieviete kļuva ziņkārīga.
“Ratenieki”, – Olafs lepni paskaidroja un mazliet satrūkās, kad Imandra gari un ne visai sajūsmināti novilka: “Ā – ā”. Vīrietis saprata, ka sieviete ļoti labi pārzina vietējo situāciju, tāpēc metās glābt, kas vēl glābjama.
Jā, šobrīd mājas tiešām ir diezgan paputējušas, bet pavisam drīz tās ne pazīt nevarēs, – viņš aizrautīgi izsaucās. – Ne jau ar tukšām rokām mēs uz laukiem atnācām. Mums ir savs īpašums Rīgā. Pagaidām ar to rīkojas tēvs. Kad viss būs nokārtots, mēs tiksim pie brīvas naudas, un “Rateniekus” ne pazīt nevarēs!
Vīrietis runāja ar tādu pārliecību, ka sievietes skatiens atmaiga. savdabīgi skaistā un pilsētnieciski šarmantā vīrieša uzmanība viņai gluži labi patika.
Šķiet, mēs vēl neesam iepazinušies. Es esmu Imandra, šī uzņēmuma saimniece, – sieviete teica.
Kāds skaists un ļoti rets vārds, – paglaimoja vīrietis. – Mani sauc Olafs.
Arī nav slikti, – pasmaidīja Imandra. – Ciest nevaru tos Jāņus, Pēterus un Kārļus, kuri te veseliem dučiem apkārt grozās. ja sauc vienu, parasti galvas pretim pagriež vismaz trīs.
Toties ar vārdadienu svinēšanu gan problēmu nav: kad līksmo, tad līksmo visa sādža, – atjokoja Olafs.
Jūs taču rītvakar atnāksiet, – sieviete jautāja, dzēriena paliekas iztukšodama un aizslēgdama kasi.
Nezinu, – Olafs saminstinājās. Domās viņš drudžainā ātrumā rēķināja, cik no nopelnītās naudas vēl atlicis maciņā.
Atnāciet gan, – sieviete kļuva pieglaimīga. – Spēlēs kapela. Varēsiet uzdejot. Būs tiešām jauki. – Viņa čaloja un tik maigi raudzījās Olafam acīs, kas tas negribot apsolīja: – Labi, būšu.
Sirsnīgi uzsmaidīja Imandrai un pieklājīgi pateicis arlabvakaru bārmenei, Olafs gandrīz teciņus izmetās pa durvīm.Lai gan nebija noticis nekas īpašs, tomēr vīrietim šķita, ka dzīslās ieplūst jauna dzīvība. Pat tad, ja šī iepazīšanās beigās izrādītos tikai nenozīmīgs flirts, kas apdziest jau pēc dažām tikšanās reizēm, tomēr tā deva cerību, ka arī laukos dzīvei ir savs straujums un azarts.
Satrauktās sirds pukstos ieklausīdamies, Olafs pat nepamanīja, kā zem kājām nozuda tie pieci kilometri, kas “Rateniekus” šķira no pagasta centra. Ar vilka apetīti notiesājis plīts ierē mātes gādīgi noglabāto vakariņu tiesu, viņš klusītēm apgūlās līdzās dziļā miegā iegrimušajai Lanai. Prāts bija tik līksms, ka vīrietis nespēja dusmoties pat uz viņu. Tobrīd Olafu vispār neinteresēja nekas, kas saistīja ar reālo dzīvi. Viņš atkal jutās un neprātīgu cerību pārpilns…
taču Olafs nebija vienīgais “Retenieku” mājās, kurš tonakt nespēja iemigt. Turpat aiz sienas savās cisās grozījās arī Ints. taču būtu maldīgi domāt, ka jaunajam vīrietim nedeva mieru bažas par sievas veselību vai pārdomas par to, kā tālāk veidot savu ģimenes dzīvi. Nē, arī viņu nodarbināja domas par aizvadītajā vakarā piedzīvoto.
