– Vakaram nav nekādas vainas, kāds tas devējs, – pasmīnēja Imandra.
– Vakaram nav nekādas vainas, kāds tas devējs, – pasmīnēja Imandra.
– Arī devējam nav nekādas vainas, – atsmaidīja Olafs. Ar šo īso mirkli viņam pietika, lai mulsums būtu pārvarēts. – Jauks ūķītis. Esmu redzējis daudzas kafejnīcas un varu droši teikt, ka šī ir viena no mīlīgākajām, – viņš paslavēja.
– Paldies, – pavīpsnāja sieviete.
– Šovakar jau nu gan te nekā īpaši jauka nav, bet man prieks, ka jums pie mums patīk. Laikam neesat vietējais? Vismaz neesmu jūs te agrāk redzējusi, – viņa piebilda.
– Jā, tā ir, – piekrita Olafs. Viņam glaimoja, ka Imandra tomēr ir pamanījusi, ka viņš nav šejienietis.
– Tad es jums ieteiktu atnākt uz kafejnīcu rīt. Sestdienās te ir pavisam cita dzīvība, – sieviete teica un pirmo reizi uzsmaidīja Olafam. Taču ne sirsnīgi vai līksmi. Tas bija vienkārši pieklājības žests, darījumu cilvēka pienākums pret savu klientu. Nebija pat jābūt lielam cilvēku pazinējam, lai saprastu, ka Imandra visus cilvēkus grupē atkarībā no maciņa biezuma un ieņemamā amata, katrai kategorijai veltīdama pavisam citādu apiešanos. Spriežot pēc rezervētās laipnības, kāda tika veltīta Olafam, viņš sievietes acīs pagaidām bija ne īpaši vērtīgs objekts.
Olafa dabā nebija vērot, kā kurš pret viņu izturas. Pietika ar to, ka sieviete viņam vēsi uzsmaidīja, lai vīrieša iztēle sāktu darboties ar dubultu sparu.
– Varbūr dāma vēlās kādu kokteilīti? Varbūt ir kāda cita vēlme, kuru es varu piepildīt? Šovakar esmu īpaši labā omā un labprāt pakalpošu tādai burvīgai būtnei kā jūs, – Olafs nobēra vienā elpas vilcienā.
Imandras acīs pavīdēja interese. Brīdi vērojusi vīrieti, novērtēdama, vai viņš ir gana cienīgs, lai sadzertu ar pašu namamāti, Imandra piekrita. Krietnu brīdi gan abi nevarēja vienoties, ko no plašā alkoholisko dzērienu klāsta izvēlēties. Tikai tagad Olafs atskārta, kādu muļķību izdarījis. Mēģināt kafejnīcas īpašnieci pārsteigt ar glāzi vīna vai konjaka bija tas pats, kas saldumu fabrikā strādājošai meitenei uzdāvināt kasti šokolādes konfekšu.
Tomēr priekšlikums bija izteikts un atsaukt to vairs nevarēja. Imandra izvēlējās tik dārgu pussaldo vīnu, ka par divām glāzēm dzēriena Olafam nācās samaksāt septiņus latus. Tomēr vīrietis apslāpēja žēlumu, saprazdams, ka tas ir vienīgais veids kā vēl mirkli pakavēties sievietes tuvumā.
– Tātad jūs neesat vietējais, – viņa teica, mazu malciņu dzēriena nobaudījusi un piemiegtām acīm Olafu vērodama.
– Tieši tā, esmu dzimis un audzis Rīgā, – vīrietis ar acīm redzamu lepnumu pavēstīja.
– Tā, – sievietes balsī ieskanējās patiesa izbrīna. – Ko tad jūs darāt mūsu Dieva aizmirstajā nostūrī?
– Esmu atgriezies vecāku dzimtajās mājās un ceru atdot tām iepriekšējo spožumu, – braši attrauca Olafs, tobrīd būdams pilnīgi pārliecināts, ka šis cēlais mērķis tiešām ir viņa ierašanās patiesais iemesls.
– Kā sauc jūsu īpašumu, – sieviete kļuva ziņkārīga.
– “Ratenieki”, – Olafs lepni paskaidroja un mazliet satrūkās, kad Imandra gari un ne visai sajūsmināti novilka: “Ā – ā.” Vīrietis saprata, ka sieviete ļoti labi pārzina vietējo situāciju, tāpēc metās glābt, kas vēl glābjama.
– Jā, šobrīd mājas tiešām ir diezgan paputējušas, bet pavisam drīz tās ne pazīt nevarēs, – viņš aizrautīgi izsaucās. – Ne jau ar tukšām rokām mēs uz laukiem atnācām. Mums ir savs īpašums Rīgā. Pagaidām ar to rīkojas tēvs. Kad viss būs nokārtots, mēs tiksim pie brīvas naudas, un “Rateniekus” ne pazīt nevarēs!
Vīrietis runāja ar tādu pārliecību, ka sievietes skatiens atmaiga. savdabīgi skaistā un pilsētnieciski šarmantā vīrieša uzmanība viņai gluži labi patika.
– Šķiet, mēs vēl neesam iepazinušies. Es esmu Imandra, šī uzņēmuma saimniece, – sieviete teica.
– Kāds skaists un ļoti rets vārds, – paglaimoja vīrietis. – Mani sauc Olafs.
– Arī nav slikti, – pasmaidīja Imandra. – Ciest nevaru tos Jāņus, Pēterus un Kārļus, kuri te veseliem dučiem apkārt grozās. ja sauc vienu, parasti galvas pretim pagriež vismaz trīs.
– Toties ar vārdadienu svinēšanu gan problēmu nav: kad līksmo, tad līksmo visa sādža, – atjokoja Olafs.
– Jūs taču rītvakar atnāksiet, – sieviete jautāja, dzēriena paliekas iztukšodama un aizslēgdama kasi.
– Nezinu, – Olafs saminstinājās. Domās viņš drudžainā ātrumā rēķināja, cik no nopelnītās naudas vēl atlicis maciņā.
