58. – Atnāciet gan, – sieviete kļuva pieglaimīga. – Spēlēs kapela. Varēsiet uzdejot. Būs tiešām jauki.
58.
– Atnāciet gan, – sieviete kļuva pieglaimīga. – Spēlēs kapela. Varēsiet uzdejot. Būs tiešām jauki.
– Viņa čaloja un tik maigi raudzījās Olafam acīs, kas tas negribot apsolīja: – Labi, būšu.
Sirsnīgi uzsmaidīja Imandrai un pieklājīgi pateicis arlabvakaru bārmenei, Olafs gandrīz teciņus izmetās pa durvīm.Lai gan nebija noticis nekas īpašs, tomēr vīrietim šķita, ka dzīslās ieplūst jauna dzīvība. Pat tad, ja šī iepazīšanās beigās izrādītos tikai nenozīmīgs flirts, kas apdziest jau pēc dažām tikšanās reizēm, tomēr tā deva cerību, ka arī laukos dzīvei ir savs straujums un azarts.
Satrauktās sirds pukstos ieklausīdamies, Olafs pat nepamanīja, kā zem kājām nozuda tie pieci kilometri, kas “Rateniekus” šķīra no pagasta centra. Ar vilka apetīti notiesājis plīts ierē mātes gādīgi noglabāto vakariņu tiesu, viņš klusītēm apgūlās līdzās dziļā miegā iegrimušajai Lanai. Prāts bija tik līksms, ka vīrietis nespēja dusmoties pat uz viņu. Tobrīd Olafu vispār neinteresēja nekas, kas saistījās ar reālo dzīvi. Viņš atkal jutās un neprātīgu cerību pārpilns…
Taču Olafs nebija vienīgais “Retenieku” mājās, kurš tonakt nespēja iemigt. Turpat aiz sienas savās cisās grozījās arī Ints. Taču būtu maldīgi domāt, ka jaunajam vīrietim nedeva mieru bažas par sievas veselību vai pārdomas par to, kā tālāk veidot savu ģimenes dzīvi. Nē, arī viņu nodarbināja domas par vakarā piedzīvoto.
Inta piedzīvojums bija sācies līdz ar tīkamo labsajūtu, ko radīja makā čaukstoša nauda. Tobrīd vīrietis jutās tik laimīgs, ka vienkārši nespēja savā priekā nedalīties ar citiem. Tāpēc, pirms doties mājup, viņš iegriezās veikalā. Neko daudz gan atļauties nevarēja, tomēr līdz ar maizi, sviestu un prāvu gabalu desas, lika iesvērt pārsimts gramus konfekšu un pieskaitīt pirkumam vienu šokolādi. Tad padomāja un, smagi nopūties, nopirka arī divas paciņas cigarešu. Ar šādiem pirkumiem kabatā, ceļš zustin pazuda zem vīrieša kājām.
Bērniem konfektes Ints izdalīja, tikko pār slieksni pārkāpis. Ar labpatiku viņš noraudzījās, kā skuķi ķēra, lupināja vaļā papīrīšus, kāri koda un sūkāja sīvi saldo, cieti savārīto krējuma masu. Dažas konfektes pasniedza arī mātei. Tā gan sākumā atvairījās, sak, zobu jau vairs nav, tāpat nevarēs sagremot. Beidzot tomēr saņēma un noglabāja kabatā. Ints skaidri zināja, ka vēlāk kārums tāpat tiks izdalīts meitenēm. Šokolādi no kabatām ārā vilka tikai tad, kad saime, vakariņas paēdusi, jau bija apgūlusi, un Lana viena virtuvē mazgāja traukus.
– Uzmini, kas man te ir, – vīrietis jautāja, roku pie kabatas piesizdams.
Lana tūdaļ pazina patīkamo, taču sen nedzirdēto sudraba ietinamā papīra čaukstoņu.
– Šokolāde, – viņa izbrīnīta izsaucās, tad prātīgi aizrādīja: – Nevajadzēja jau nu tādiem niekiem naudu tērēt.
– Es nopirku tev… Man šodien ir tik neizsakāmi priecīgs prāts. Gribējās, lai arī tu kaut daļiņu no šī prieka sajūti…, – vīrietis nomurmināja, pēkšņi pats par savu uzdrīkstēšanos izbijies. Lana taču varēja apvainoties.
Tomēr sieviete neņēma ļaunā. Gurdi pasmaidījusi, viņa paņēma kārumu un sāka plēst vaļā iesaiņojuma papīru.
– Manis dēļ nu gan nevajag. Pataupi labāk sev, – izsaucās Ints. Taču Lana jau lauza gabaliņos brūno masu.
– Neizliecies nu. Es taču labi zinu, ka tu uz saldumiem esi tikpat kārs kā mazs bērns, – viņa smējās un piedāvāja vīrietim uzcienāties.
Katrs pa diviem šokolādes gabaliņiem mutē iebāzuši, viņi stāvēja, izbaudīdami patīkami saldrūgto garšu, smaidīdami un viens otram acīs skatīdamies. Lai gan visu vasaru kopā plecu pie pleca čakli strādājuši, tomēr viņi vēl nekad nebija jutušies tik tuvi…
Beidzot Lana atģidās.
– Tu taču esi pēc garas darba dienas piekusis un gribi atpūsties, bet es te stāvu un tevi aizkavēju, – viņa teica.
Lai gan Ints iebilda, ka miegs viņam vēl nemaz nenāk, tomēr sieviete vairs neklausījās.
– Nu, fiksi uz čuču! Kam es teicu, – viņa jokoja tādā tonī, ka vīrietis nevarēja nepaklausīt. Tomēr, kad Ints jau stāvēja uz sliekšņa, Lana pēkšņi pastiepās pirkstgalos un noskūpstīja viņu uz vaiga.
– Paldies. Tu esi mans pats labākais draugs, – viņa klusi teica. Tad žirgti pasmaidīja un stingri pavēlēja: – Bet nu gan ej. Ir jau patiešām ļoti vēls!
* * *
Oktobra pirmā svētdiena atausa silta un saulaina. Rūgteni smaržoja pļavu spirgti zaļais atāls. Rūsganajās mežmalas smilgās šūpojās lieli zirnekļu tīkli. Saules mirdzumu atstaroja nokopto druvu bāli dzeltenās rugaines. Dzidri zilās debesis, kas pletās pāri pasaulei, it kā mēmi brīdināja: priecājieties šobrīd, jo jau pavisam drīz sāks snigt.
