59. Zvirgzdi beidzot bija tikuši tik tālu, ka varēja vest mājās govi. Vīrieši par abiem bija iztīrījuši un iespēju robežās izremontējuši kūti. Smaržoja siens.
59.
Zvirgzdi beidzot bija tikuši tik tālu, ka varēja vest mājās govi. Vīrieši par abiem bija iztīrījuši un iespēju robežās izremontējuši kūti. Smaržoja siens. Pat maiss lopbarības miltu bija nopirkts un kā liels dārgums novietots virtuves stūrī.
Nebija šaubu, ka uz “Kraujiņām” ir jāiet pašai saimniecei. Arī Lana pieteicās līdzi, lai gan gaita jau bija smaga un gurda. Pie Rīgas iespējām pieradušai, sievietei bija grūti samierināties, ka caurām dienām nu ir ieslēgta “Zvirgzdu” pagalma šaurībā. Iepazīšanās ar “Kraujiņām” viņai bija kā ekskursija. Būtu gājis arī Ints, taču māte neļāva. Viņasprāt, znotam vismaz svētdienās vajadzēja atpūsties pēc smagā darba. Toties mazmeitas gan viņa ņēma līdzi labprāt. Visu nedēļu meitenes bija nodzīvojušas skolā un nu lipa vecmāmuļai un Lanai apkārt kā uzmācīgas mušas medum.
Jautrā kompānija devās ceļā tūdaļ pēc brokastīm, tāpēc soļoja nesteidzīgi un daždažādus niekus pārspriezdamas. Visvairāk ko stāstīt bija bērniem. Madara pukojās, ka jaunajā klasē bērni ir pārāk rātni un bikli. Viņas pilsētnieces enerģiskums uz kopējā fona bija tik skaidri pamanāms, ka skolotāju mutiski pārmetumi un rakstiskas piezīmes bira kā no pārpilnības raga. Alla savukārt sūdzējās, ka vakaros internātā ir grūti iemigt. Līdz šim vienmēr baudījusi drošo aizvēju, ko radīja vecmāmuļa un māte, meitene skolā jutās kā nevarīgs putnēns, kas pāragri izkritis no ligzdas. Lai gan savas izjūtas formulēt Alla neprata, tomēr, par tām domājot, kļuva tik smagi, ka viņa sāka šņukstēt.
– Paskaties, kur vāverīte lēkā, – izsaucās Dagnija, nevarēdama ātrumā izdomāt labāku veidu, kā mazmeitu nomierināt.
Tas līdzēja. Alla izslaucīja saraudātās acis un, muti pavērusi, sāka pētīt egļu biežņu, kur, pēc vecmāmuļas vārdiem, kuplaste tikko bija redzēta.
– Laba cūceņu vieta, – piezīmēja Dagnija, sūnas pie koku saknēm pētīdama.
Lana piekrītoši, taču neieinteresēti pamāja. Nu jau sēņu bija piesālīts tik daudz, ka, lai tās visas noēstu, no sēņu mērcēm būs visu ziemu jāpārtiek. Drīzāk viņu interesēja kāds dzērveņu purvs, jo šo veselīgo ogu nekad nevarēja būt par daudz.
– Cik tas ir jocīgi. Kad dzīvoju Rīgā un visu nepieciešamo varēju nopirkt veikalā, man par lauciniekiem nāca smiekli. Likās, viņi vienkārši ir pārāk kūtri, lai pielāgotos dzīvei brīvajā kapitālismā un darītu kaut ko nozīmīgāku, tāpēc knibinās pa saviem dārziem un kūtīm. Nu es redzu, ka tā ir pavisam cita dzīves uztvere, – pasmaidīja Lana, runādama gan vairāk pati ar sevi nekā ar vīra māti.
Pasmaidīja arī Dagnija, taču neteica nekā. Viņa ar labpatiku vēroja slaidos priežu stumbrus, kas bija nomainījuši drūmo egļu audzi. Pēc ilgajām lietavām piemirkušās sūnas siltajā saulē izgaroja patīkamu, atspirdzinošu aromātu.
– Ja man vēl pirms gada kāds būtu teicis, ka pati ar groziņu rokās bizošu pa krūmiem, sēnes un ogas meklēdama, es noteikti neticētu. Nu redzu, ka tas ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Ja nesavākšu pietiekamā daudzumā, tad ziemā mirsim badu, – vedekla turpināja savu domu.
