60. Dagnija atkal pasmaidīja un vērīgi ieskatījās Lanai acīs.
60.
Dagnija atkal pasmaidīja un vērīgi ieskatījās Lanai acīs.
Bet, saki, vai vienīgi bailes no bada liek tev darboties? Vai tu nejūti prieku redzot, kā pašas sagādātās ievārījuma burkas sagulst pagraba plauktos, kā pildās spainis, skābst gurķi? Nākamajā gadā mums būs arī pašiem savi kartupeļi un saknes, tad par ziemu vispār nebūs jābaidās. Vai tas viss tev nesagādā prieku, – viņa jautāja.
Mammu, tas ir vecmodīgi, – aizrādīja Lana. – Tā mēs varam te, savos “Rateniekos”, kulties, bet visā pasaulē tā sen vairs nedzīvo. Tur pienu pērk paciņās un kartupeļi ir tīri nomazgāti un safasēti glītos plastmasas maisiņos.
Jā, bet kāds taču pienu tajā pakā ielej un izaudzē kartupeli, ko smukajā maisiņā iebērt, – iebilda Dagnija.
Piekrītu, bet kāpēc tiem, kas to par santīmiem dara, ir jābūt mums, – neatlaidās Lana.
Un kāpēc tie nevarētu būt tieši mēs, – atjautāja Dagnija un uzlūkoja vedeklu tik tieši, ka tā samulsa.
Katram putnam ir vajadzīga sava ligzda. Un nav svarīgi, pilsētā vai laukos viņš to vij. Kā vienā, tā otrā vietā pie labklājības var nonākt vienīgi ar godīgu darbu, kuram tu ziedo sevi visu. Ja mūsu Latvijā cilvēki tiek dalīti pilsētniekos un lauciniekos, bagātajos un nabagajos, latviešos un citās tautībās, tad tas ir pilnīgi aplam. Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, un tā tam vajadzētu būt arī virs zemes!
Dagnija apklusa. No lielās runāšanas un straujās iešanas viņa bija aizkususi. Klusēja arī Lana, iespējams, pārdomādama tikko dzirdēto. Meitenes jau bija sasniegušas mežmalu un ceļmalas avenājos meklēja kādu nejauši aizķērušos ogu.
Tūdaļ aiz meža sākās “Kraujiņu” pļavas. Gludi nopļautas un nu jau krietni atzēlušas, tās izskatījās kā vēlīnajā rudens saulē balināties izklātas rūsgani zaļas seģenes. Pašas mājas atradās plašā, bļodai līdzīgā iedobē un tik tuvu Gaujai, ka siltās vasaras naktīs pa atvērtajiem logiem varēja sadzirdēt krastmalas kalmju vienmērīgo čaboņu. Vecās ābeles bija tik dāsni sakuplojušas ap saimniecības ēkām, ka, no tālienes raugoties, “Kraujiņas” nemaz nebija redzamas.
Viesu tuvošanos pirmais pamanīja mazs, gaišbrūns šunelis garu spalvu, kas svētdienīgā mierā apstaigāja gludi pļautā mauriņa malā ierīkotās dāliju un rožu dobes. Svešu smaku saodis, suns pasita gaisā purnu, tad saslēja ausis. Pārliecinājies, ka nekļūdās, viņš beidzot dažas reizes ierējās. Likās, mājas sargs grib teikt: es neesmu nikns, bet stingrs gan. Pēc īsa brīža dzīvojamās ēkas durvīs parādījās Jansonmāte.
