63. Pēkšņi Lana iesmējās. Vai Alla nebija teikusi “mīļa”? Patiesi, tas gaišums, kas tik ļoti pārsteidza “Kraujiņās”, taču strāvoja no viņas. Jansonmāte bija tā saulīte, kas savā lēnīgajā mierā un sirds gudrībā darīja labāku un gaišāku visu sev apkārt.
63.
Pēkšņi Lana iesmējās. Vai Alla nebija teikusi “mīļa”? Patiesi, tas gaišums, kas tik ļoti pārsteidza “Kraujiņās”, taču strāvoja no viņas. Jansonmāte bija tā saulīte, kas savā lēnīgajā mierā un sirds gudrībā darīja labāku un gaišāku visu sev apkārt. To juta un sevī uzsūca koki, ēkas un lopi. Un tad šis gaišums, jau desmitiem reižu pavairots, atgriezās atpakaļ, sildīdams pašu tā izstarotāju un ikvienu citu, kurš nonāca šajā laimes zemē. Vai kādreiz tā būs arī “Rateniekos”?
* * *
Nopelnītā nauda izsīka daudz ātrāk, nekā Olafs bija domājis. Vīrieti tas ļoti kaitināja, un viņš pat necentās savaldīties. Mājās viņš rājās ar sievu un mazo Allu, bet darbā visu darīja ar nevajadzīgi lielu spēku. Dusmu iemesls gan nebija nožēla par to, ka nespēj apgādāt savu ģimeni. To radīja apziņa, ka uz dažām dienām nāksies atlikt gājienu uz kafejnīcu un līdz ar to arī tikšanos ar Imandru.
Arī algas dienu Olafs sagaidīja ar pilnīgi citām izjūtām. Ja pirmajā reizē viņš bija laimīgs, aploksnē atradis nepilnus četrdesmit latus, tad tagad aizsvilās dusmās, saujā turēdams piecdesmitnieku.
Tik vien, – vīrietis kliedza, naudas zīmi gaisā vicinādams. – Tad jau iznāk, ka manas mēneša pūles ir tikai nieka astoņdesmit piecus latus vērtas. Pretīgi! Rīgā es tikpat nopelnīju vienā nedēļā. Ak, kungs, pat vienā naktī es varēju tādu naudu nopelnīt, ja gadījās devīga kliente. Bet te – strādā kā vergs un saņem grašus kā ubags.
Pārējie vīri un sievas Olafa bļaustīšanos noklausījās klusēdami. Viņi nebija strādājuši Rīgas klubos un vienā naktī pelnījuši astoņdesmit piecus latus, tāpēc arī ar nopelnīto mazumiņu bija pilnībā apmierināti. Kad Olafs joprojām nebeidza zūdīties, Kārlis draudzīgi uzlika viņam uz pleca roku.
Es pilnīgi ticu, ka Rīgā ir daudz lielākas iespējas taisīt naudu, bet laukos… – un viņš daudznozīmīgi pašūpoja galvu.
Olafs it kā pamodās no sava dusmu miega. Turpat zāģu skaidu piebirušajā klonā nospļāvies, viņš paziņoja:
Jūs kā gribat, bet es eju uz krogu!
Kārlis labprāt pieteicās par līdzgājēju, jo viņam vienam dzīvoklī tāpat nebija ko darīt. Sarosījās arī Kaspars un Dainis – pavasarī vidusskolu beiguši puiši, kuri nu strādāja un mācījās, lai tā vismaz uz laiku izvairītos no iesaukšanas armijā.
Un tu patiešām varēji vienā naktī nopelnīt viena mēneša algu? – apbrīnu neslēpdams, jautāja Dainis.
Protams, – bravūrīgi izriesa krūtis Olafs, kuram jaunāko kolēģu apbrīna ļoti glaimoja.
