65. Simtu reižu paldies, mammīt, arī jums! Garšo tiešām lieliski. Jūs laikam kaut kādas burvju zālītes kaisāt klāt, ka visiem viss tā smeķē, – mēģināja jokot Olafs, taču tūdaļ dabūja pretī. Ko nu jūso. Labāk ej, kur tev jāiet.
65.
Simtu reižu paldies, mammīt, arī jums! Garšo tiešām lieliski. Jūs laikam kaut kādas burvju zālītes kaisāt klāt, ka visiem viss tā smeķē, – mēģināja jokot Olafs, taču tūdaļ dabūja pretī.
Ko nu jūso. Labāk ej, kur tev jāiet. Paskat, kā rokas dreb. Pielaistīsi man visu ķēķi, – sieva smējās, uz pannas prāvu karbonādi apgrozīdama.
Olafs pietvīka. Ātrumā viņš neattapa, ko tikpat nekaunīgu nešpetnajai sievai atcirst. Pavēris norādītās durvis, vīrietis nonāca vēl vienā zālē. Tā bija tik neliela, ka pietika vietas tikai letei un trim galdiņiem. Pie viena no tiem sēdēja Imandra un kārtoja dokumentus. Izdzirdusi veramies durvis, sieviete pacēla galvu un izbrīnā savilka uzacis.
Jūs ko gribējāt? – viņa vaicāja, gatava tūdaļ celties un klientam pakalpot.
Neraizējieties, visa pietiekoši. Es tikai ienācu pateikties par jauko vakaru, – smaidot atsaucās Olafs.
Tā? Vai jūs jau iesiet prom? Pulkstenis taču nav vēl pat desmit, – Imandra bija patiesi izbrīnīta.
Vēl nezinu, – Olafs atkal pasmaidīja. – Patiesībā daudz kas ir atkarīgs no jums. Redzēju, ka esat nervoza, un nācu apraudzīt, kas gan tik ļoti nodarbina daiļās namamātes prātu.
Ak, tās nolādētās atskaites, – īgni atmeta ar roku Imandra. – Visādi citādi savā uzņēmumā saimniekot ir patīkami, taču tā mūžīgā atskaitīšanās par katru sīkumu padara vai traku.
