68. Meža malā vējš žūžoja sakaltušās smilgas. Priežu galotnes šalca rāmi kā jūra, kas, lielajā rudens vētrā iztrakojusies, bezspēcīgi ļaujas ziemas stingumam.
68.
Meža malā vējš žūžoja sakaltušās smilgas. Priežu galotnes šalca rāmi kā jūra, kas, lielajā rudens vētrā iztrakojusies, bezspēcīgi ļaujas ziemas stingumam. Pelēkzilajos debesu augstumos skumji klaigāja un ceļu uz dienvidiem meklēja aizkavējies dzērvju kāsis. Daba bez ierunām pakļāvās varenās mūžības likumiem. Vienīgi cilvēka sirds bija tāda neprāte, ka, saldi sāpot, joprojām ilgojās un tvīka pēc zudušā…
Trīs dienas bija pagājušas, un Olafs atkal sēdēja kafejnīcā. Sirds krūtīs nezin kādēļ dauzījās tā, ka ēdienam viņš nespēja pat pieskarties. Alus, kas vīrietim vienmēr sagādāja baudu, nu likās silts un pretīgs. Tāpat viņam derdzās bauda, ar kādu daži kafejnīcas apmeklētāji notiesāja karbonādes, desiņas, salātus un eļļā vārītu kartupeļu kaudzes.
Taču arī nākamā Dagnijas doma nemaz nesaistījās ar bijuši mīļāko. Gluži pretēji. Pie maza alkšņu baļķu tiltiņa nonākusi, sieviete pēkšņi atcerējās Leonīdu. Pēc nesenajām lietavām līmenis upē bija tik ļoti cēlies, ka dzeltenbrūnā straume nu skalojās tikai labi ja izstieptas rokas attālumā no gājēju kājām. Tā mutuļoja kā miilzīgs katls, savā skrējienā uz Gauju līdzi raudama nolauztus zarus un brūndzeltenas lapas.
Kāpēc tieši šajā vietā Dagnija atcerējās vīru? Taču jau tāpēc, ka līdzīgu ainu viņa reiz jau bija skatījusi, tikai kopā ar Leonīdu. Gluži kā fotogrāfijas albumā, atmiņā glabājās ainas no viņu kopdzīves pirmās vasaras brauciena uz Siguldu. Līdzās savam brašajam un noteiktajam vīram Dagnija, lai arī jau toreiz miesās diezgan kupla meiča, bija jutusies kā trausla un bikla skolniecīte. “Es tev pasūtīju kafiju un sviestmaizi,” Leonīds pavēstīja, un tas skanēja tik lepni, it kā viņš būtu atļāvies ziedot sievas labā visu savu rūpnīcas VEF inženiera mēneša algu. Toreiz tas Dagnijai patika. Viņa jutās tik pārgurusi no dzīves, ka gribējās būt mazai un aprūpētai…
Taču jau pavisam drīz šāda aizbildniecība sāka nogurdināt. Dagnija jutās aizvainota, jo pati pēc sava prāta vairs nedrīkstēja darīt neko. Leonīds ne tikai nepārtraukti pamācīja, bet arī kontrolēja pat vissīkākos pirkumus. No rīta iedeva rubli pārtikai, bet vakarā prasīja sīku atskaiti par katru iztērēto kapeiku. Sarunas par saimniecības lietām parasti beidzās ar to, ka vīrietis bargi norādīja: “Jūs, mani mīļie, par daudz ēdat!” It kā jau Leonīds centās visu labā. Par katru ietaupīto rubli viņš iegādāja kādu dzīvoklim vajadzīgu lietu. Telpas tā kļuva arvien tīkamākas un ērtākas, taču tajās nebija vietas patiesai sirsnībai…
Kad Kristiāna paaugās tiktāl, ka viņu varēja atstāt mazbērnu novietnē, Dagnija sāka stādāt. Kad piedzima Olafs, sieviete iemanījās savienot darbu divās iestādēs. Tas bija vienīgais veids, kā nopelnīt pietiekami daudz, lai pietiktu ģimenes uzturam un apģērbam. Leonīds šim nolūkam neatvēlēja vairs gandrīz neko. “Tev jau naudu nevar dot, tāpat iztērēsi visādos niekos,” viņš dzēlīgi smīnēja, nolikdams sievai uz galda nedēļas tēriņa tiesu – divdesmit rubļus. Vīrietis uzskatīja, ka četru cilvēku vajadzībām ar to pilnīgi pietiek…
Dagnija savilka ciešāk austā vilnas lakatiņa stūrus. Ciemos ejot, pavisam negribējās atcerēties tādas lietas. Tomēr skumji sāpīgās atmiņas vairs neatkāpās ne mirkli. Pavisam drīz tās pamodināja sievietē vainas apziņu. Vai bija labi, ka viņa, precēta sieva, gāja pie sava bijušā mīļākā? Vai arī pašai Dagnijai nebija jāuzņemas zināmā atbildība par to, ka laulības dzīve nav diez kā izdevusies, un, ja viņa tiešām bija vainīga, tad – cik lielā mērā? Kas bija reālāks: izdzīvot grūtos brīžos vai arī attiecības ar Leonīdu, kas vairāk gan pastāvēja uz papīra? Atbildes nebija. Tomēr, pagasta centrā nonākusi, Dagnija nenogriezās uz “Miķelīšiem”, kur tobrīd mita Jānis, bet devās uz “Pabērziem”.
Breģiem nebija suņa, tāpēc nācēju nesagaidīja laukos tik ierastās niknās, brīdinošās vai garlaikotās rejas. Pagalmā neredzēja arī nevienu cilvēku.
