70. – Bet, ja jau ar tevi ir tik slikti, tad taču ir jāiet pie ārsta, – aizrādīja Dagnija. Par atbildi Lonija tikai rūgti pasmējās. – Vai nu, mīļā, neesmu jau gana izgājusies!
70.
– Bet, ja jau ar tevi ir tik slikti, tad taču ir jāiet pie ārsta, – aizrādīja Dagnija. Par atbildi Lonija tikai rūgti pasmējās.
– Vai nu, mīļā, neesmu jau gana izgājusies! Bet, kad organisms sāk brukt, tad dakteri maz ko vairs var palīdzēt. Vienu lietu ārstē, otru samaitā.
– Vaī – ī, ko neesmu izcietusies, – viņa atmeta ar roku. Taisni acīs gan nesaka, bet es taču jūtu, ko domā: slinka! Jāzepam pat nekādi nevaru iestāstīt, ka tā draņķa govs jāpārdod. Jēgas taču no viņas nav, bet klapatu – vai cik! Bietes jāravē, siens jāpļauj, par analīzēm un potēm jāmaksā, spēkbarība jāpērk, rītos un vakaros jāpabaro un jāizslauc. Ārprāts, kas darba! Bet beigās iznāk, ka tas piens nevienam nav vajadzīgs, jo es nevaru dzert, Jāzepam negaršo, bet valdība labāk ieved no ārzemēm.
– Jā, grūti tev ir, – Dagnija piekrita.
– Grūti nav īstais vārds, bet iestāsti to Jāzepam, – izsaucās Lonija, priecīga, ka kāds tomēr atbalsta viņas domas.
– Zinātnieki izpētījuši, ka lielākā daļa slimību ceļas no tā, ka cilvēks nedzīvo pēc savas iekšējās balss, bet pakļaujas citu gribai. Tev vajadzētu mēģināt izprast, ko dari nepareizi, un vispirms labot to. Varbūt, ka viss pārējais tad atrisinās pats no sevis, – domīgi iebilda Dagnija. To dzirdot, Lonija sapīka.
– Tas ir dikti gudri teikts: pakļaujas citu gribai, – viņa aizrādīja. – Es par tika augstām lietām nedomāju. Gribu dzīvot tā, lai visiem būtu labi. Ne ar vienu nestrīdēties, nevienam nebūt par nastu. Bet laikam jau tas ir pārāk daudz no dzīves prasīts.
Dagnija domīgi pakasīja pieri. Cik gan viņas ar Loniju šajā ziņā bija līdzīgas! Arī Dagnija taču nelūdza no dzīves neko vairāk, kā vien – nebūt nevienam par apgrūtinājumu. Diemžēl, lai šo mērķi piepildītu, ļoti bieži nācās atteikties no savām iecerēm un vēlmēm. Ilgus gadus Dagnija bija ar to bez ierunām samierinājusies. Taču pēdējā laikā sieviete arvien biežāk uzdeva sev jautājumu: cik daudz no sevis ziedot ir cilvēka pienākums un cik viens cilvēks drīkst no otra prasīt?
– Vai nevēlies kafiju? – pajautāja Lonija. Māsas klusēšana viņu satrauca. Tā vien likās, ka Dagnija domā ko sliktu, kam ir kāds sakars ar Loniju.
– Nē, paldies, ne jau kafiju dzert nācu. Mēģināju mājās pīt, bet redzu, ka dažas lietas neesmu īsti sapratusi, – atsaucās Dagnija, priecīga, ka izdevies tik ātri sagudrot ticamus melus.
– Tad tu esi īstajā laikā. Jāzeps šķūnītī tīra rudenī grieztas vicas. Tas jau beidzās vai nost, ja nevar atrast sev kādu nodarbošanos, – atrauca Lonija, vīra darbīgums viņai diez ko nepatika.
Dagnija tūdaļ cēlās un gāja. Lonija iekārtojās ērtāk spilvenus un segu kaudzē un turpināja savu apceri, Jāzepa izkurinātās istabas siltumu un vēlīnā rudens gurdenumu izbaudīdama. Ziemas tuvošanos jauzdama, stinga zeme, un tāds stingums pamazām pārņēma arī padzīvojušās sievietes sirdi un prātu. Domām vairs nebija lidojuma, tām trūka cerību un saiknes ar pasauli.
Izgājusi pagalmā, Dagnija atviegloti uzelpoja. Māsas bija gandrīz vienā vecumā, tomēr viņu dzīves uztvere pilnībā atšķīrās. Dagnija vienkārši nedrīkstēja sabrukt. Viņai bija jārūpējas par māju, bērniem un mazbērniem. Lonijai par visu svarīgākais aizvien bija likušās pašas ērtības. Taču tieši šī ērtības mīlestība nu bija tā, kas liedza pārvarēt vājumu un atgūt savu vietu ģimenē un sabiedrībā. Cerēdama iespējami ilgāk saglabāt spēkus un izvairīties no sāpēm, kas taču ir mūža nogales neatņemama sastāvdaļa, Lonija nīka bezdarbībā un pati to nemaz nemanīja, ka tuvinieki un draugi, kas sākumā bija izjutuši viņas trūkumu, nu sāk pie tā pierast.
“Pabērzu” saimnieks bija ierīkojies aizvējā starp malkas šķūni un garāžu. Klūdziņu tīrāmā “ierīce” bija pavisam vienkārša: zemē iedzīts alkšņa baļķis, kas vīram sniedzās līdz jostas vietai, un tā galā tuvu līdzās iesistas divas naglas. Caur spraugu, ko tās veidoja, Jāzeps vilka klūgas, gluži kā brūnu mēteli nolobot rūgteni smaržojošo mizu.
