71. Laikam jau Jāzeps bija strādājis diezgan ilgi, jo līdzās baļķim gulēja prāva notīrītu klūdziņu kaudze.
71.
Laikam jau Jāzeps bija strādājis diezgan ilgi, jo līdzās baļķim gulēja prāva notīrītu klūdziņu kaudze.
Dievs palīdz, – Dagnija smiedamās sveicināja. Kas tad tā tev te par “uzparikti”?
Vīrs atlieca muguru un norausa ar delnu no pieres sviedrus.
Mazā mehanizācija, – viņš smējās, ar patiku paša paveiktajā noraudzīdamies. – Palīgā atnāci vai tikai tā – garām skrienot?
Var gan tā, gan tā, – atjokoja Dagnija. – Lonija jau teica, ka tu ar pīšanu nu raujies caurām dienām.
Tā ir, – piekrita Jāzeps. – Nevaru bezdarbību ciest. Neesmu tā radis. Vasaras skriešana nu beigusies, bet gluži mierā palikt arī nevaru.
Ar mani ir tieši tāpat, – piekrita Dagnija. – Kamēr cilvēks dzīvs, viņam ir jākust. Nekad jau nebūs vairs tā, kā bija jaunībā, kad nekas nesāpēja un varēja pa dienu strādāt un pa nakti dancot, bet – ir jādzīvo.
To tu ieskaidro savai māsai. Viņai slimības vairojas kā sēnes pēc lietus. Nu, kā tad nebūs, ja meklē, – rūgti pasmīnēja Jāzeps.
Varbūt viņai tomēr ir sliktāk, nekā mums šķiet. Vai tas būtu pārāk liels zaudējums, ja jūs pārdotu govi? Ja jau Lonija tik ļoti negrib, tad atmetiet tās klapatas, – piesardzīgi ieminējās Dagnija, taču Jāzeps sabozās.
Tā ir tāda sliņķa loģika: negribu un nedaru. Tā jau var atmest visu un iet ubagot, – viņš teica, nosvīdušo pieri un kaklu krekla piedurknē slaucīdams. – Es tā negribu. Šodien un rīt man pienu nevajag, bet parīt varbūt ievajagas. Puikas vienmēr gaida, ka iedošu līdzi kaut ko no lauku labumiem. Arī tev pašai gluži labi patīk, ja aizved ciemkukuli. Un man nav žēl dot, jo tas viss nāk tikpat kā par brīvu. Laukos nevar “taisīt lielu naudu”, taču būtu kauna lieta, ja laucinieks sava slinkuma dēļ badā mirtu, – viņš nobeidza, uz bluķīša smagi atsēdies.
Var jau būt, ka tev ir taisnība, – piekrita Dagnija, vairāk gan tāpēc, lai izbeigtu ne visai patīkamo sarunu. – Parādi nu, ko esi piestrādājis, – viņa skubināja.
Jāzeps nelika sevi lūgties. Viņš cēlās un plaši atvēra šķūnīša durvis. Ieskatoties pēc sveķiem un skaidām smaržojošajā puskrēslā, Dagnijai sajūsmā aizrāvās elpa. Pie sienām bija pakārti lielāki un mazāki groziņi un dažas paplātes ar finiera dibenu. Telpas vidū uz bluķīša bija nostiprināts kāds tikko aizsākts lielāks darbs.
Nav jau nekas īpašs, tomēr reizēm noder, – Jāzeps kaunīgi smīnēja. – Vienīgi materiāla gan iziet briesmīgi daudz. Sāku, redz, pīt tortes kasti dāvināšanai, bet aptrūkās materiālu. Nu glābju, ko var.
Neesi nu tik kautrīgs, šāda manta taču veikalā maksā baltu naudu, – aizrādīja Dagnija, grozus ar patiku aptaustīdama. – Varbūt metamies uz vienu roku? Man šis darbs patīk, un nauda arī ir vajadzīga, – viņa ierosināja.
Uz lielu peļņu jau nu neceri. Tagad jau visi veikali ar pinumiem pilni, – Jāzeps aizrādīja.
Tomēr labāk ir darboties, nekā nedarīt neko, – iebilda Dagnija.
Arī tiesa. Turklāt tev Gauja gandrīz vai ar roku aizsniedzama, un visas pakrastes noderīga materiāla pilnas. Varam sākt jau kaut rīt, – piekrita Jāzeps.
Gluži nākamajā dienā gan tikties nevarēja, jo abiem bija šādi tādi darbi darāmi. Beidzot norunāja, ka vīrietis uz “Rateniekiem” brauks pēc nedēļas. Ja no rīta laicīgi sāka, līdz pusdienai vāca materiālu, bet vakarā to turpat pagalmā apstrādāja, tad varēja padarīt daudz.
