73. – Kur jūs kavējaties? Buljons sāk jau dzists, – Imandra smaidot jautāja. Ar īsu mirkli pietika, lai Olafs izvērtētu situāciju.
73.
– Kur jūs kavējaties? Buljons sāk jau dzists, – Imandra smaidot jautāja.
Ar īsu mirkli pietika, lai Olafs izvērtētu situāciju. Viņa, pieredzējuša donžuāna, intuīcija teica, ka šeit netiek gaidīts kautrīgs un atturīgs puišelis, bet mīlas lietās pieredzējis vīrietis, kuram sievietes acīs īpašu vērtību piešķir tieši šī pieredze. Varbūt Imandra vienkārši vēlējās pārbaudīt, cik patiesi ir Olafa stāsti par Rīgā piedzīvoto?
– Madam, es nevēlējos mest ēnu uz jūsu labo reputāciju, tāpēc mazliet nogaidīju, – vīrietis teica, pieliecās un galanti noskūpstīja sievietei roku.
Imandra viegli pasmaidīja, norādīja uz krēslu sev iepretim un skaļi pasauca saimnieci. Vēl vienu dūmu kāri ievilkusi, viņa nolika cigareti uz kristāla pelnu trauka un vainīgi pasmaidīja: – Slikts ieradums. Iesāku studiju gados un nu vairs nekādi nevaru atmest.
– Vai tiešām – Olafs zobgalīgi pasmīnēja.
– Protams, jums taisnība, – Imandra iesmējās. – Ja jau būtu gribējusi, tad arī atmestu. Patiesībā es nemaz nevēlos. Pirmkārt, katram normālam cilvēkam ir vajadzīgs vismaz viens netikums. Otrkārt, smēķēšana ir vienīgais veids, kā mazināt stresu.
– katrā ziņā, smēķēt noteikti ir daudz labāk nekā dzert. Vismaz daudzi tā domā, – piebilda Olafs un izvilka no kabatas cigarešu paciņu. – Vai drīkstu jums pievienoties?
Durvīs parādījās saimniece, nesdama paplāti ar divām kārdinošām smaržojošam buljona tasēm. Nolikusi tās uz galda, sieviete novēlēja labu apetīti un atkal izgāja.
– Ēdīsim nu, ko dieviņš devis, – Imandra skubināja. Nobaudījusi dažas karotes, viņa atzinīgi pamāja ar galvu: – Milda tiešām ir lieliska saimniece. es viņai labprāt maksāju uz pusi vairāk nekā visām iepriekšējām saimniecēm, toties esmu droša, ka nekur nemuks, – viņa paskaidroja.
– Jā, laba virtuve ir viens no kafejnīcas stūrakmeņiem, – piekrita Olafs, tikai ar pūlēm valdīdamies, lai neizrādītu, cik patiesībā ir izsalcis.
– Rīgā ir mazliet citādi. Tur publiku var pievilināt ar eksotiku. Pasniedz, piemēram, Frankfurtes strīpaino varžu kājiņas Kalkutas oranžo plūmju mērcē un ieķeselē prāvu žūksni, kamēr visa lielpilsētas elite to nogaršo, maksādami trīs latus par sērkociņu kārbiņas izmēra porciju. laukos tā nevar. Ja gribi, lai klienti tevi slavē, tad cel galdā īstu gaļu un krauj kārtīgas porcijas, – skaidroja Imandra.
Kulinārijas noslēpumi un galda klāšanas noteikumi bija viņai tuvas tēmas, diemžēl visai reti gadījās kāds, kuru tās interesēja.
Olafs ar savu smalkajos Rīgas klubos gūto pieredzi Imandras skatījumā tāpēc bija ļoti pateicīga auditorija. Laukos, kur vīru sarunu galvenā tēma bija mežu darbi, bet sievas vismīļāk runāja par govju atnešanos, teļu ēdināšanu un nezāļu indēšanu, sastapt šādu klausītāju bija tīrā laime.
– Un ko jūs domājat par vīniem? – sieviete jautāja, pieceldamās un pieiedama pie plaukta aiz letes.
– Es gan dodu priekšroku alum, jo tas man šķiet no visiem dzērieniem vislatviskākais. Tomēr, ja dāma piedāvā, neatteikšos arī no vīna, – pasmaidīja Olafs un nostājās sievietei līdzās.
Krietnu brīdi viņi pārcilāja dažādās formas un satura pudeles, pārrunādami katra dzēriena īpatnības. Kad beidzot bija vienojušies par piemērotāko variantu, Imandra atkal pasauca saimnieci. Olafs vēl nebija paspējis atkorķēt pudeli un piepildīt glāzes, kad buljona tases jau bija nozudušas, dodamas vietu kraukšķīgi apceptām karbonādēm, papildinātām ar prāvu kaudzi visdažādāko salātu. Olafa pārsteiguma pilnā “o -o” glaimota, Imandra pasmaidīja.
– Ak, jūs, iedomīgie rīdzinieki! Nav vairs tie laiki, kad laucinieki tikai burkānus un sarkanās bietes grauza. Nu arī pie mums katrā kārtīgā veikalā ir stends ar visdažādākajiem dārzeņiem. Bet – ķersimies nu pie lietas, kamēr vēl nav atdzisis, – viņa teica un grasījās satvert krēslu, taču Olafs pasteidzās to izdarīt pirmais. Patīkami glaimota par šādu uzmanību, sieviete viņam pateicīgi uzsmaidīja.
