74. Olafs ar savu smalkajos Rīgas klubos gūto pieredzi Imandras skatījumā tāpēc bija ļoti pateicīga auditorija.
74.
Olafs ar savu smalkajos Rīgas klubos gūto pieredzi Imandras skatījumā tāpēc bija ļoti pateicīga auditorija. Laukos, kur vīru sarunu galvenā tēma bija mežu darbi, bet sievas vismīļāk runāja par govju atnešanos, teļu ēdināšanu un nezāļu indēšanu, sastapt šādu klausītāju bija tīrā laime.
Un ko jūs domājat par vīniem? – sieviete jautāja, pieceldamās un pieiedama pie plaukta aiz letes.
Es gan dodu priekšroku alum, jo tas man šķiet no visiem dzērieniem vislatviskākais. Tomēr, ja dāma piedāvā, neatteikšos arī no vīna, – pasmaidīja Olafs un nostājās sievietei līdzās.
Krietnu brīdi viņi pārcilāja dažādās formas un satura pudeles, pārrunādami katra dzēriena īpatnības. Kad beidzot bija vienojušies par piemērotāko variantu, Imandra atkal pasauca saimnieci. Olafs vēl nebija paspējis atkorķēt pudeli un piepildīt glāzes, kad buljona tases jau bija nozudušas, dodamas vietu kraukšķīgi apceptām karbonādēm, papildinātām ar prāvu kaudzi visdažādāko salātu. Olafa pārsteiguma pilnā “o -o” glaimota, Imandra pasmaidīja.
Ak, jūs, iedomīgie rīdzinieki! Nav vairs tie laiki, kad laucinieki tikai burkānus un sarkanās bietes grauž. Nu arī pie mums katrā kārtīgā veikalā ir stends ar visdažādākajiem dārzeņiem. Bet ķersimies nu pie lietas, kamēr vēl nav atdzisis, – viņa teica un grasījās satvert krēslu, taču Olafs pasteidzās to izdarīt pirmais. Patīkami glaimota par šādu uzmanību, sieviete viņam pateicīgi uzsmaidīja.
Nu tad – lai jums labi smeķē, – viņa teica, tikko manāmi pietvīkusi. Svešā vīrieša takts un atturīgā laipnība viņu apbūra arvien vairāk.
Olafs juta, ka ir radījis sievietē labu iespaidu. Intuīcija viņam vēstīja, ka pats galvenais nu ir visu nesabojāt ar kādu neveiklību. Tāpēc vīrietis pārvarēja izsalkumu, vilcinājās uzsākt maltīti. Pacēlis glāzi, viņš brīdi vēroja, kā ķiršsarkanais dzēriens mirguļo sveču gaismā, tad teica: – Jau gudrais Epikūrs ir teicis, ka vīns ir dievu, aristokrātu un veiksmes lutekļu dzēriens. Šajā mirklī es to sajūtu tik skaidri kā vēl nekad agrāk.
Vai tiešām? – ieinteresēti jautāja Imandra, arī paņemdama glāzi.
Protams. Kas gan ir bagātība un nabadzība, dzīvība un nāve, jaunība un vecums? Tikai mūsu iedomas. Patiesībā mēs katrs esam tāds, kāds uzdrīkstamies būt savās domās. Es šobrīd uzdrīkstos justies laimīgs, – pavīpsnāja Olafs.
Cik dīvaini vārdi, – pasmaidīja Imandra. – Varbūt paskaidrosiet tuvāk?
Protams! Vakar bija darbs, kas nesagādā man nekādu prieku. Rīt es mazliet atpūtīšos un uzkrāšu spēkus nākamajai darba nedēļai, kas man tāpat nesola neko jaunu un saistošu. Taču šobrīd es varu būt viss, kas vien vēlos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man līdzās ir pasaulē visapburošākā sieviete, – Olafs atbildēja.
