75. Viņš šķelmīgi ieskatījās Imandrai acīs. Samulsusi, viņa nolaida plakstus.
75.
Viņš šķelmīgi ieskatījās Imandrai acīs. Samulsusi, viņa nolaida plakstus. Taču tas ilga tikai īsu brīdi. Tad sieviete pasmaidīja un teica:
– Varbūt tomēr ēdīsim?
– Ēdīsim gan, – piekrita Olafs.
– Nevar taču pieļaut, ka laipnās saimniecītes meistardarbs iet postā.
Brīdi viņi ēda klusēdami, tad atkal ierunājās Imandra.
– Un jūs tiešām esat dejojis naktsklubā? – viņa jautāja.
Olafs piekrītoši pamāja, tomēr neko nebilda. Imandra ar to nebija mierā.
– Man vienmēr ir patikuši naktsklubi un tieši tāpēc, ka tajos ir deju programmas. Taču, jūs man piekritīsiet, tās nav parastas dejas, bet erotiski priekšnesumi, kuru uzdevums ir skatītājus attiecīgi noskaņot. Vai tas jums nešķiet, hm, mazliet…
Imandra saminstinājās, atskārtusi, ka šādas sarunas var gluži netīši izprovocēt vīrieti uz nevēlamām vaļībām. Taču Olafs bija gana gudrs, lai tik labi uzsākto neizbojātu. Viņš gluži labi saprata, ka sieviete nav nemaz tik droša un par sevi pārliecināta, kāda grib izlikties.
– Nē, man tas nešķiet ne nepieņemami, ne amorāli, – vīrietis rāmi pasmaidīja un izdzēra vēl malku vīna. – Neviens jau neko neuzspiež ar varu. Pelēkā masa, kurai, atkailinātus ķermeņus redzot, svilst ausis, parasti šādās iestādēs neiegriežas, jo vakariņo mēreni dārgos krogos. Klubos nāk publika, kas ir pietiekami turīga un tāpēc par sevi pārliecināta. Šie cilvēki alkst pēc kaut kā pikanta, kas ļautu aizmirst sarežģītu problēmu pilno ikdienu. Es nedomāju, ka ir amorāli sniegt cilvēkam to, pēc kā viņš alkst.
Imandra pasmaidīja. Brīdi viņa virpināja pirkstos glāzi, tad it kā starp citu teica:
– Laukos gan tas laikam neietu cauri.
Pēc balss intonācijas Olafs nojauta, ka sievietei šis jautājums ir ļoti svarīgs.
– Un kāpēc gan ne, – viņš paraustīja plecus. – Pat visnoplukušākā miestā ir gan pelēkā masa, gan tādi, kuri vēlas vairāk nekā ikdienā pieņemts un atļauts. Jautājums ir – kā to pasniedz.
– Kā jūs to domājat? – jautāja Imandra, joprojām ar glāzi spēlēdamās.
– Pavisam vienkārši: neviens neko neiebildīs, ja priekšnesumi tiks sagatavoti tikpat augstā līmenī kā Rīgā. Lauku problēma šobrīd ir banalitāte, ko diktē nabadzība. Ja te ko dara, tad parasti domā nevis par kvalitāti, bet par to, lai būtu iespējas lētāk, – paskaidroja Olafs, kuram glaimoja iespēja būt padomdevēja lomā.
– Nabadzība arī ir reāla problēma, – aizrādīja Imandra, sajutusies aizskarta.
– Biznesā atlaižu nav! Vai nu piedāvā labu preci un pelni, vai arī paliec tukšiniekos, – Olafs palika pie sava.
Gandrīz nemanāmi telpā ieslīdēja saimniece un novāca otrā ēdiena traukus. Pēc īsa mirkļa galdā parādījās deserts – augļi ar putukrējumu.K
– Ja es pareizi sapratu, tad jūs domājat, ka šovbiznesu var attīstīt arī laukos, – pārjautāja Imandra, kad atkal bija palikuši vieni.
– Jūs jautājat tā, it kā gribētu izmēģināt, – pasmīnēja Olafs.
– Varbūt, – izvairīgi attrauca Imandra.
Pēkšņi viņa bija atskārtusi, ka mēģina būt atklāta pret cilvēku, kuru gandrīz nemaz vēl nepazīst. Olafs ļoti labi saprata sievietes izjūtas, taču nevēlējās palaist garām izdevību apliecināt savu labo gribu.
– Ja jūs tiešām mēģināsiet ko tādu uzsākt, tad es labprāt palīdzēšu, – viņš teica, un bija pārsteigts, kad Imandra ļoti dzīvi atjautāja:
– Kā jums šķiet, ar ko man vajadzētu sākt?
Olafs pakasīja degunu. Lai gan viņš nebija no kautrīgajiem, tomēr sajutās nelāgi, apjēdzis sievietes naivumu. Bet tas jau neliedza abiem kopīgi pasapņot, kādas telpas šādam pasākumam būtu vispiemērotākās, kā sameklēt atbilstošus cilvēkus un cik tas viss varētu izmaksāt. Vīrietis bija gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka līdz realizēšanai šis plāns nekad tā arī nenonāks. Tomēr viņš visu laiku paturēja prātā, ka Imandra ir viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Lauču pagastā. Pat tad, ja Olafs nevarēja būt noderīgs sievietei, viņš varēja daudz iegūt, atrazdamies tās tuvumā.
